Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-    Kurp jūs dosieties? Toms vēl joprojām nebija gluži pārliecināts par šīs pasaules realitāti. Un pēkšņi apjauta, ka saprot! Saprot visu, ko domā tēvs un sir­mais vīrs; sirmgalvis gan centās noslēpt savas domas, tomēr nespēja!

-   Esmu gan ēzelis! iesaucās sirmgalvis un domās piebilda: "Tā tam bija jānotiek, Tom. Tikai esi uzma36 nīgs tie tur no pazemēm, vismaz glūņākie no viņiem, arī spēj ielauzties mūsu zemapziņā. Neesmu tik drošs, vai tu jau esi gatavs cīniņam, tāpēc neielaidies ar vi­ņiem nekādās sarunās! Vai tu saprati?" domās turpi­nāja staltais sirmgalvis.

"Jā," domās atbildēja Toms.

-   Ko jūs abi tagad darāt? aizdomu pilns noņurdēja tēvs. Atkal pļāpājat?

-   Kas tev liedz? atcirta sirmais vīrs. Ja tu nebūtu tik neaptēsts…

-    Labi, labi pietiek! bez dusmām atteica tēvs. Nāc te vēl tādam palīgā!

-    Neatver nevienam durvis. Lai kas viņš būtu! sirmgalvis neklausījās tēva burkšķēšanā. Pat ja tā piepeši būtu tava māte! Arī mums ne! Mēs to izdarīsim paši! Vai saprati, Tom!? Sirmajam vīram joki nebija padomā.

-   Sapratu!

Ko gan citu Toms varēja atbildēt? Jo saprata viņš gaužām maz! Varbūt vēl negribēja saprast to, ko jau zināja, kam izsenis bija gatavs?…

-   Un centies neiemigt, sirmgalvis atkārtoja pirms mirkļa sacīto. "Nupat es sargāju tavus sapņus, lai gan ap tiem jau knakstījās daži viņu lūkotāji. Gan ne paši jestrākie lidinājās kā mušas ap gaismekli, līdz tiem apsvilināju spārniņus. Bet tur dziļumos ir jau saradušies pulka varenāki, pret kuriem pat man nav viegli tikai pret diviem trim reizē jaudāju stāties…" sirmais vīrs turpināja domās, negribēdams pirms laika nobiedēt tēvu. "Kas to zina, kāds ļaunums vēl var no tumsas augšā kārpīties?…"

"Ja tu redzēji manus sapņus," domās klusi ierunājās Toms, "vai tu neesi to aizlaiku reģis… to aizlaiku, ku­rus atminamies tikai mēs abi?"

"Var jau būt, Tom. Var būt… Tie aizlaiki tikai sīka ņirba virs tavām atmiņu dzelmēm, kur man liegts nav spēka ielūkoties."

"Zinu," domās īsi atbildēja Toms.

Ja tēvam būtu dotas tādas spējas, viņš Toma acīs ieraudzītu to, ko pirms dažām stundām sirmā reģa acīs bija redzējis Toms, zilganu gaismu no redzok­ļiem nākam, tikai bezgala dzidrāku un spēcīgāku, cauri mūriem un daudziem gadu tūkstošiem redzošu…

"Vai medībās nāks talkā tava māsa?" domās, bet jau iepriekš atbildi zinādams, pavaicāja Toms.

"Kā zini par viņu!?…" atjautāja un tūdaļ kā nokau­nējies aprāvās reģis. Ejam, pasaules lāpītāj! viņš kā jokodams uzsauca tēvam, cenzdamies noslēpt sen nepiedzīvotu, tomēr tikai mirklīgu apmulsumu.

vienpadsmitā nodaļa Viens tumsā. Maitasputni

Toms nelielajā telpā palika viens. Viņš nodzēsa gaismu un gaidīja. Nekas nenotika šķita, ka vis­apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles! Arī aiz pretējā sienā iebūvētajām, tehnisko darbinieku vajadzībām paredzētajām metāla durvīm, kas noslēdza dziļumā aizejošu tuneli uz kādu šīs pasaules pamestā metro atzaru, valdīja dobjš kapa klusums.

Domās Toms palūkojās augšup. Milzīgajā pilsētā, vietām pat tās nomalēs vēl joprojām, ilgi pēc pusnakts, valdīja ierastā, skurbi neprātīgā izpriecu līksme. Pie miera bija devušies tikai pusmūža un gados vēl vecāki ļautiņi garās dienas un sadzīves rūpestu nogurdi­nāti. Dažiem visvecākajiem tā bija pēdējā nakts pirms viņu nevienam nevajadzīgās dzīvības atņemša­nas. Kādreiz, kad pilsētā nepietika vietas tik lielam skaitam iemītnieku, visvecākajiem dzīvība tika dzēsta piespiedu kārtā. Taču nu jau ilgāku laiku daudzi cilvēki izvēlējās priekšlaicīgu aiziešanu, ļaudami palikt pie dzīvības dažiem vecīšiem. Kāpēc, to Toms nezināja…

Toma skatiens kā no putna lidojuma slīdēja pāri līkumotām, bedru izrobotām nomales ieliņām, pāri sa­plaisājušiem, pussabrukušiem graustiem… Kaut kas tik pazīstams, sen aizmirsts iesmeldzās Toma zem­apziņā varbūt šīs, bet varbūt citas pasaules vasaras ziedu kupenās slīgstoši vienstāva un divstāvu koka nameļi, aiz tiem jau rudens rasas pielijuši augļu dārzi un vēl aiz tiem siltā atvasaras miglā tērpušās pļavas un lauki…

Sirmais reģis, pašam to nenojaušot, tomēr bija ieplē­sis Toma cieši slēgtajā atmiņu krūkā sīksīciņu plaisiņu, un nu tā mazpamazītēm suloja…

Domās turpinot lidojumu pāri pilsētai, Toms kādā tālākā kaktā pamanīja vairākus nezvēru nogalinātos. Un tad vēl divus zaudējušus dzīvību tikai pirms mir­kļa. Taču cilvēki negrasījās sacelt trauksmi, lai gan nelaimīgos bija uzgājuši, daži tūdaļ steidzās nozust, izlikdamies neko neredzējuši un nedzirdējuši, citi trulā neizpratnē lūkojās uz zemē gulošajiem, nespēdami no­nākt pie visvienkāršākajiem secinājumiem. Šķita, ka viņi ir zaudējuši katrai kaut cik saprātīgai būtnei pie­mītošo pašsaglabāšanās instinktu.

-    Varbūt kaut kur jāziņo, lai aizvāc? Kādam radās ģeniāla ideja.

-     Kāpēc? nesaprata otrs. Varbūt rīt vairs nebūs. Acīmredzot šā vīra stiprā puse bija ilgstošā civilizā­cijas attīstības gaitā izveidojusies loģiskā domāšana.

-     Ejam! ar sava neizmērojamā saprāta palīdzību pārējos maisā iebāza trešais.

-      Laba doma, pirmais atzina. Ko tu rīt darīsi? Vilksies uz darbu?