Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

"Nē, viņš mūs abus nedzird," tikai Tomam sadzir­dami atbildēja sirmais vīrs. "Un lai tā paliek. Pagai­dām nesarūgtināsim viņu, Tom!"

Toms apklusa. Ko gan viņš būtu varējis atbildēt? Viņš pats vēl neko nesaprata, gandrīz neko.

-    Vai jūs nāksiet pie galda vai apbrīnosiet viens otru? kā kaut ko nojauzdams, ieminējās tēvs. Mums nav nemaz tik daudz laika! Un tēvs izvilka no mu­gursomas līdzi paņemtās uzkodas.

-   Mēs iesim! abiem klātesošajiem dzirdami atbil­dēja sirmgalvis. Un tūdaļ piebilda: Tie nezvēri tev būs jāsavalda.

-    Cik to asinssuņu šeit jau ir? drūmi ievaicājās tēvs.

-   Virszemē trīs.

-   Un viņu metro?

-   Jau pārāk daudz, lai tu viens tiktu ar tiem galā, nomurmināja vecais vīrs. Pārāk daudz. Un vietējie tev būs vārgi palīgi, vismaz sākumā kamēr apjēgs, kas notiek!

-   Es zinu, atbildēja tēvs un turpināja pavisam ne­saprotami: Nu jau daudzi labprāt paši dotos nāvē!

astotā nodaļa Hipnozes seanss

Kad trijotne bija izdzērusi sirmgalvja vārīto, pēc nepazīstamiem ziediem smaržojošo tēju un nobaudī­jusi pa kādam no tēva līdzpaņemtajiem cepumiem, sirmais vīrs piecēlās un, cenzdamies noslēpt satrau­kumu, bilda: Tom?

Toms tūdaļ kā dzelts pielēca kājās.

-    Nāc, apsēdies šajā krēslā, paklusi ierunājās sirmgalvis. Ir laiks tevī ielūkoties dziļāk. Cik nu es spēšu…

Toms bez ierunām paklausīja un apsēdās pirms tam nepamanītā, pavisam necilā, laika gaitā nobružātā un kā Tomam šķita izļodzītā koka sēdvietā bez muguras atzveltnes un roku balstiem.

-   Nedomā ne par ko, vecais vīrs piebilda. Ja vē­lies, drīksti aizvērt acis.

Sirmgalvis nostājās Tomam aiz muguras un tikai pēc laba brīža, kā šaubīdamies vai uzreiz neuzdroši­nādamies, uzmanīgi, pat nepieskaroties pielika abas dzīslotās rokas pie Toma deniņiem.

Toms tiešām aizvēra acis. Taču viņš tik un tā ne­būtu varējis ieraudzīt to, ko pēc mirkļa ieraudzīja viņa tēvs. Tikai īsu brīdi sirmgalvja rokas palika mierā, tad tās sāka manāmi trīcēt, un tūdaļ, klusi iekliegdamies, vecais vīrs, it kā būtu pieskāries kādai kvēlojošai virsmai, atrāva ne tikai rokas, bet grīļodamies atgāja nostāk arī pats.

Sirmgalvja kliedziena iztrūcināts, Toms neizpratnē palūkojās uz tēvu, taču tēvs joprojām klusēja, ar skatienu urbdamies noslēpumainajā šīs pasaules ra­diniekā.

-   Kāpēc tu?… beidzot, balsij drebot, ierunājās tēvs.

-   Ko tu tur?…

Toms juta, ka tēvs ir ne pa jokam uztraucies.

-   Nomierinies! bilda sirmgalvis, lai gan varēja ma­nīt, ka viņam pašam vēl joprojām trīc rokas. Redzēju maz, tikai nieka daļu no visa. Taču tā paša ir gana…

-   Ko tu redzēji? tēvs nespēja rimties.

-   Esi gan ziņkārīgs! sirmgalvis pamazām atguvās.

-   Tur ir daudz vairāk, nekā biju cerējis…

Toms neko nesaprata.

-   Viņš nelaiž sev klāt, turpināja vecais vīrs. Tur ir tāds spēks, kas pats izlemj, ko man parādīt, ko ne. Un tad, palūkojies uz Tomu, sirmgalvis klusi un nesteidzīgi piebilda: Tom, Tom… Mēs jau reiz esam tikušies… Jā… Taču tas bija tik sen… Neticami sen… Un gluži citā pasaulē. Sirmais vīrs pasmaidīja. Ne tevī, bet pašam sevī tu man ļāvi ieskatīties… Un atjaust senu sāpi un laimes brīžus, atminēties cilvēkus, kuri reiz bija man mīļi…

-    Vai viņi jau miruši? Toms uzdrīkstējās pavai­cāt.

-    Gan viņi, gan es… Pirms miljons gadiem. Dau­dziem miljoniem gadu…

Iestājās klusums tāds, ka varēja sadzirdēt māks­līgā vēja šalkas aiz metāla priekšdurvīm. Vismaz kaut kas šajā pasaulē vēl joprojām darbojās.

Kaut kur tālumā atskanēja šaušalīgas gaudas.

-   Viņi cenšas pamest virszemi, negaidīti ierunājās sirmais vīrs. Viņi ir nobijušies, jo sapratuši, ka ne­drīkst še palikt. Arī vecajā metro sācies sajukums viņi cenšas paslēpties un mukdami plēšas savā starpā līdz nāvei.

Toms tūdaļ saprata, ka sirmais reģis runā par ne­zvēriem, kuri ieradušies no šīs pasaules Zemzemes.

-   Mums atkal ir cerība, sirmgalvis turpināja. Var­būt viss vēl nav zaudēts.

-   Kāpēc viņi mūk? vaicāja Toms.

-    Viņi… Vecais vīrs savādi palūkojās uz Tomu.

-   Viņi ir nobijušies, sirmgalvis kā šaubīdamies at­kārtoja pirms mirkļa sacīto. Vai tad tu, Tom, viņus nejūti? Viņu izbīli?!

-    Nē, Toms nevilcinoties atbildēja. Un tā bija pa­tiesība. Es neko nejūtu, viņš gluži vai nokaunējies piebilda.

Toms pat pie labākās gribas nespēja saprast gan­drīz neko no sirmgalvja sacītā. Miljoniem gadu sena pagātne? Cita pasaule? Citas dzīves? Toms nespēja at­cerēties, ka pirms mirkļa kaut ko tādu būtu pavēstījis vecajam reģim. Pat ne domās!

-    Tu pats vēl to neapzinies, iebilda vecais vīrs.

-    Vēl nav pienācis tavs laiks. Taču zvēri caur mani sajuta kaut daļu tā spēka, kas tevī slēpjas, un nobijās. Lai Dievs dod uz ilgāku laiku…

Toms neko nesajuta. Tikai arvien pieaugošu nogu­rumu, kas jau bija gana sakrājies ilgajā un saspring­tajā ceļā uz šo pasauli.

Un kā sapratis reģis tūdaļ ierunājās: Lai puika nosnaužas pirms nakts, tepat manā necilajā migā.

devītā nodaļa Sapnis

Tumsā viņu kāds aicināja pazīstama un mīļa sie­vietes balss sauca vārdā: "Tom, kur tu atkal esi nolī­dis? Tom!"