Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Beidzot, nemitīgi šķendēdamies, ne vienmēr veik­smīgi, tomēr izmisīgi cenzdamies apbraukt lielākas bedres vai plaisas krietni nolietotajā ceļa segumā, apa­ļais vīrelis bija ieslidinājis braucamrīku Zempasaules nomalē. To saprata pat Toms.

Jo tālāk brauca, jo mājas kļuva arvien vecākas, it kā zemākas, ar mazākiem lodziņiem, daudzas krietni saplaisājušas un daudzviet lāpītas un pārkrāsotas. Viena otra šķita gadu desmitiem vai pat simtiem pa­mesta un jau pussabrukusi. Sētmalēs mētājās pa kā­dam rūsējošam, sen pamestam automobilim. Šķita, ka arī cilvēku te bija mazāk un viņi nekur nesteidzās. Daži tāpat klimta apkārt, kā ko pazaudējuši, citi sēdēja pagalam piemēslotajā zālienā un vienaldzīgi noskatī­jās uz garāmbraucošo automašīnu.

-   Tūlīt būsim klāt! beidzot pavēstīja taksometra va­dītājs, ieskatījies displejā. No augstiem plauktiem tas jūsu radinieks gan negrābj! atguvis ironiju, apalītis konstatēja. Te ir jāuzmanās. īpaši vakaros un naktīs ka nedabū pa galvu! viņš gandrīz līdzjūtīgi piebilda.

-   Es zinu, tūdaļ atbildēja tēvs.

Viņš tiešām te ir bijis! Un ne jau vienu reizi vien, saprata Toms! Nezin kādēļ tas viņu nepārsteidza. Lai gan tāda Zempasaules apciemošana nebija aizliegta, tomēr Toms patiešām nepazina nevienu citu viņu pa­saules cilvēku, kurš to jebkad būtu darījis. Kur nu vēl vairākas varbūt pat neskaitāmas reizes! Kāpēc? Toms domās sev uzdeva šo jautājumu un nerada at­bildi. Un kas tas par mistisku, ģimenē nekad nepiemi­nētu radinieku, pie kura viņi abi tagad dodas?

-    Esam klāt! gandrīz atviegloti paziņoja aizvēstu­riskā taksometra šoferis. Pārākais graustiņš! viņš gardi iesmējās. Pat es dzīvoju labākā! Atbrauciet gan, ja sanāk! vīrelis pavisam draudzīgi noteica, kad tēvs viņam bija pasniedzis kaut kādus krāsainus, apaļus pa­pīriņus ar uzdrukātiem portretiem, cipariem un neiz­lasāmiem ķeburiem zem tiem. Toms, protams, saprata, ka papīriņi ir pirms kāda laika pieminētā nauda.

-     Paldies par braucienu! Ja iznāks noteikti ap­ciemosim, atvadoties tēvs paspieda apalītim roku. Arī to Toma pasaulē neviens un nekad nebūtu da­rījis…

sestā nodaļa Patiesība par domu lasīšanu. Toma māte. Slepkavība

Kad taksometrs nogriezās, nozuda tuvākajā ceļu krustojumā, Toms paklusi, kā šaubīdamies, ierunājās:

Tēt, man šķiet es dzirdēju viņa domas. Man tā šķiet…

-   Jā, tā tam jābūt, mierīgi, gandrīz ikdienišķi atbil­dēja tēvs. Dažiem mūsu pasaules cilvēkiem ir tādas spējas, taču tas vietējiem nav jāzina. Tas nevienam nav jāzina, Tom.

-    Tikai dažiem? pārsteigts iesaucās Toms. Arī tev?

-   Arī man, atbildēja tēvs.

-    Bet mātei? sev pašam par izbrīnu, jautāja Toms. Pēkšņi viņam bija radušās kādas neizskaidrojamas no­jausmas!

-   Nē, attrauca tēvs.

-    Nē? Toms pārvaicāja, sekodams tēva platajiem un drošajiem soļiem. Vai tad visiem cilvēkiem no Augstākās pasaules nav tādu spēju? Vai tad viņi nav pārāki par mums? Un vai tad mēs neesam pārāki par šo mūsu Zempasauli? Un viņi savukārt pārāki par tiem, kuri mīt viņu Zempasaulē?

-   Nē, par laimi, tā gluži nav. Es ceru, ka nav. Tēva atbilde nudien nebija saprotama. Ja būtu tā, kā tu saki, tad tava māte un es… tad mēs nekad nebūtu kopā. Un tad nebūtu arī tevis…

Toms apmulsa. Šāda ziņa Tomu bija pārsteigusi pavi­sam nesagatavotu! Jā Toma māte nāca no Augstākās pasaules no tās, uz kuru vismaz domās un gandrīz nepiepildāmās cerībās tiecās vai ikkatrs viņa pasau­les cilvēks. Jo tikai retajam, varbūt vienam vai diviem no tūkstoša, tas patiešām izdevās izdevās attīstīt tik augstu intelekta līmeni, ka no dažiem simtiem ik gadus atlasīto kādi pieci vai seši kļuva par izredzēta­jiem.

Un tieši no šīs sapņu zemes Toma māte reiz bija at­teikusies viņa tēva dēļ! Tomam ģimenes vēsture nebija nekāds noslēpums. Nē, māte nebija padzīta no Augstā­kās pasaules tas nemaz nebūtu iespējams.

Pirms piecpadsmit gadiem Toma māte kā jaunākā zinībniece bija viena no pēdējām, kurai tika dots uz­devums izpētīt viņas Zempasaules vēsturi un tālaika dzīvi. Pēc dažiem mēnešiem viņa iepazinās ar tēvu un viņi iemīlēja viens otru. Lai būtu kopā, Toma mātei nācās un turpmāk visu atlikušo mūžu nāksies palikt tēva pasaulē, bez tiesībām atgriezties. Patiesībā mātes dēļ skolas profesori cerēja, ka Toms reiz kļūs par izre­dzēto, kā gan citādi? Lai gan jau pēc pirmajiem mā­cību gadiem atklājās, ka Toms ne ar ko neatšķiras no pārējiem klasesbiedriem nav ne labāks, ne sliktāks…