Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Toms uzreiz pamanīja, ka šeit cilvēku ir krietni vai­rāk. Visur gan uz namu sienām, gan skatlogos, gan ceļu malās mirgoja un aicināja spilgtas reklāmas, it kā no iepirkšanās daudzuma būtu atkarīga cilvēku dzī­ves kvalitāte. Un vietējie steidzās no pārpildītajiem lielveikaliem ar, Tomaprāt, tūkstošiem nekam neva­jadzīgu lietu un lietiņu uz milzīgām apaļām celtnēm, kurās uzstājās kārtējās slavenības kāda popgrupa vai solists, kāds nepārspējams iluzionists vai kāda uz katra stūra izreklamēta dīva.

Citi daļu brīvā laika pavadīja neaptverami lielos sta­dionos, kur, sajūsmā vai sirdsēstos brēkdami, sekoja līdzi primitīvām sporta spēlēm vai dažādām skrieša­nas un lēkšanas sacensībām. Vēl citi nīka bāros un kafejnīcās, sūkdami kaut kādas apreibinošas dziras, vai ik vakaru līdz apnikumam sēdēja pie visprimitī­vākajiem divdimensiju tālrāžu ekrāniem, sekodami līdzi bezgalīgi izstieptiem seriāliem, muļķīgām komē­dijām, kur skatītājam pat nebija jāpapūlas smieties, jo smiekli bez mitas skanēja ierakstā; taču visvairāk 10

Tomu pārsteidza tas, ka šie prāvie cilvēku bari savā apmātībā šķita laimīgi!

Toma tēvs apturēja pagalam vecmodīgu, smiek­līgu taksometru, laikam elektrisko, tomēr tik primi­tīvu, ka ar to pat nevarēja atrauties no zemes par to Toms tūdaļ pārliecinājās. Taču ar tādiem un vēl arhaiskākiem braucamrīkiem pārvietojās lielākā daļa šejieniešu. Vai te Zempasaulē jebkad ir darbojies lokālais pseidogravitācijas lauks? Noteikti ne!

Tēvs sasveicinājās un bez minstināšanās pateica ad­resi. Viņš prata zempasauliešu valodu tas Tomam bija pārsteigums.

Taksometra vadītājs jau iesirms, bet apaļīgs un ūsains vīrelis nospieda displeja pogu.

-  Oho! tēlodams izbrīnu, iesaucās apalītis. Tas ir baigākais gabals! Toč, kādas trīs ar pusi stundas! Vai visas četras, johaidī! Baigākā čuhņa! Viņš nespēja rimties, tomēr, tēva atbildi nesagaidījis, ar roku pie­vēra taksometra durvis.

Un dīvainākais tas, ka, monotoni tarkšķēdams, ūsainis nepārstāja smaidīt, it kā šo sastingušo smaidu kāds būtu spaidu kārtā ielīmējis starp vīreļa zoda gala spalvu kumšķi un padeguni.

-   Braucam! nīgri noburkšķēja vīrelis.

Daļu viņa sacītā Toms bija sapratis. Galu galā viņš bija pazinis tikai dažus kādā senā grāmatā lasītus vār­dus. Taču dīvainā kārtā Tomam pēkšņi šķita, ka viņš saprot visu vai gandrīz visu, par ko apalītis domā.

"Noplēsīšu tiem muļķiem baigo piķi, he, he!" ne­pārprotamā sajūsmā izkliedza vīreļa smadzenes. "Lai nevazājas pa mūsu pasauli! Uz augšu pasistie! Gan jau darba inspekcija neuzodīs! Interesanti, ko viņi te meklē?"

Toms bez piepūles saprata vīreļa domās izteikto, līdz šim nepazīstamo vārdu jēgu! Turklāt Toms gan­drīz fiziski sajuta vīreļa nepatiku, pat ienaidu un tādas kā bailes. Un tomēr apalīša izbīlis šķita neizprotams, pareizāk sakot izbīļa iemels nebija atminams, jo ne jau no tēva vai Toma baidījās svešais. No kā tad?

-     Laikam ciemos? Joprojām sastingušas smaidiņā, apalīša lūpas lika šķībajām ūsiņām palēkties uz augšu.

-   Jā, strupi atbildēja tēvs.

"Iedomīgie maitas!" Toms dzirdēja ūsaiņa domas. Vīreļa naids auga augumā. "Aizliegt tādiem vazāties! Nožmiegt visus vajadzētu, kuri te uzrodas!"

Toms saoda mazā vīreļa sviedru smaku. Uz dusmīgā apalīša pusplikā pakauša izspiedās sīkas sviedru lāses.

-   Man arī tur augšā pie jums reiz esot bijis viens attāls radagabals. Neatceros viņa vārdu…

Toms tūdaļ saprata, ka vīrelis melo.

-   Neesmu viņu ne reizi redzējis, taksometra vadī­tājs turpināja gvelzt.

Tā gan bija patiesība nevar taču satikt vai ierau­dzīt to, kā nemaz nav!

-    No augšas jau tagad pie mums reti kāds ieklīst. Kādreiz senos laikos esot bijušas pat ekskursijas, bet tad it kā "cilvēktiesības" aizliegušas, sīkais vīrelis nerimās. Jūs jau varējāt nolaisties kaut kur tuvāk šai te adresītei, viņš tūdaļ turpināja.

-    Šī ir vistuvākā vēl atvērtā vieta. Citas gremdētavas vairs nedarbojas, īsi atbildēja tēvs. Varbūt arī viņš "dzirdēja" apalīša domas?!

-   Ak nedarbojas? vīrelis tomēr nespēja apslēpt gan­darījumu. Nūjā nav jau vairs nekādas vajadzības!

-   Jūs domājat tas ir labi, ka mūsu pasaules ir tik ļoti attālinājušās? negaidīti ievaicājās tēvs.

Šis jautājums apalīti pamatīgi samulsināja!

-   Labi? viņš pārvaicāja. Bet tā taču ir?! vīrelis kļuva agresīvāks. Jums ir sava pasaule, mums sava. Mums ar jums nav ko dalīt! Vīreļa balsī ieskanējās pat tāds kā aizvainojums. Un pēkšņi Toms juta, ka vīrelis arī savās izjūtās melo, nezin kādēļ ir spiests melot…

Tēvs nolēma sarunu neturpināt. Taksometrs slīdēja cauri patumšiem tuneļiem, garām stiklotām augstcelt­nēm, piedrazotiem skvēriņiem un kanālmalām. Auto­mašīnas panelī neiedegās dzeltenā brīdinājuma gaisma vai violetais krustojumu stopsignāls jocīgi, bet tas mirgoja pašos krustojumos metāla stabu galos.

-   Vai jūs te pirmo reizi? beidzot taksometra vadī­tājs ievaicājās.

-    Nē, atbildēja tēvs. Nebīstieties nauda man

ir, viņš tūdaļ piebilda.