Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Tad visapkārt pieklusa, tikai gaisā bija jūtams pļa­vas ziedu saldi rūgtenais tvans. Spirgta vēja pūsmiņa iekustināja pāraugušās smilgas tās it kā noslēpu­maini sačukstējās, vēstīdamas viņām vien zināmus stāstus… Toms neuzdrīkstējās atvērt acis, lai šis sap­nis pēc iespējas ilgāk neizgaistu, taču, pavēris plakstus, viņš virs sevis ieraudzīja gandrīz bezgalīgus, spilgti zilus debesu plašumus un uz lietu biezēt sākušas mā­koņu gubas pamalē.

Tas noteikti bija sapnis, to viņš zināja, jo nekur ne­manīja mākslīgās saules un tās bija svešas pasaules smaržas! Vai svešas? Vai tiešām svešas?

Augstu gaisā slaidus lokus meta vanags, ik pa brīdim ar platajiem spārniem cenzdamies notvert neredzamā vēja strāvojumus. Ak, cik ļoti Toms ilgojās pēc šīs sen zudušās pasaules, pēc sievietes balss, kura viņu bez mitas aicināja jau miljoniem gadu, pēc šo vienkāršo smaržu tvana, mīkstā sūnu paklāja zem pakauša… Tepat līdzās pie neredzama zieda dūca kamene… Jau miljoniem gadu tā dūca Toma dvēselē un dūks vēl mil­joniem gadu līdz bezgalībai. Mūžīgi!

Toms atkal aizvēra acis tālu pamalē tikko jaušami ieducinājās pērkons, mīksti bubinādams, kā baidīda­mies iztraucēt šīs pasaules idilli. Toms zināja, ka tas ir tikai mirkļa apmāns. Šajā tālajā, neviena neatmi­namajā pasaulē brīžiem trakoja negaisi, izraudami kokus ar visām saknēm, virs jūrām plosījās vētras un orkāni, vietām mūžīgās slāpēs mocījās izkaltuši tuks­neši, vietām bezgalīgi ledus lauki zuda polārās nakts mēnešiem ilgajā, stindzinošajā tumsā. Un tomēr tieši šajā pasaules daļā ar tās nemitīgajiem kariem un pašiznīcināšanos bija radies un miljoniem gadu pastāvējis saprāts. Daudzas reizes gandrīz izdzisdams, tas atkal uzplaiksnīja no jauna; mainot dzīvības formas, tas at­kal un atkal uzsāka nebeidzamo cīņu pret ļaunumu sevī… līdz pēdējā katastrofa izdzēsa visu…

Toms juta, ka ķermenis saspringst kā novilkta stīga. Virs galvas drūmi šalkoja simtgadīgu egļu galotnes. Toms atvēra acis. Tagad viņš bija pieplacis pie cietās, daudzu pēdu nomītās, skuju apbirušās zemes un klau­sījās. Nevienu gājēju vai skrējēju tuvumā nemanīja. Toms piecēlās un pagāja nostāk no meža takas nu drīkstēja mazliet atvilkt elpu. Tikai mazliet, jo tie, kuri dzinās pakaļ, nebija nekādi vārguļi, bet līdz apmetnei jāpaspēj laikā, lai pagūtu brīdināt. Varbūt uzbrucēji zina citu taku, varbūt viņi jau aizsteidzas priekšā!? Un Toms kā plēsts, sagrābis labajā rokā no akmens darinātu kara cirvīti, metās uz priekšu. Skrējēja ving­rais ķermenis nejuta asās zaru pātagas tas bija radis paciest daudz lielākas sāpes.

Vienā stiepienā pārlēcis gandrīz neredzamam, pa­platam, rāvainam meža strautam, Toms nonāca aiz­pērnā gada degumā. Nu derēja uzmanīties, lai lēkšo­jot nepārdurtu kāju vai netrāpītos pa ķērienam naida nesējam šķēpmetim. Caur mākoņiem izlauzies piln­mēness mirkli izgaismoja vēl pazemo ataugu. Nevienu nemanīja, tikai divas stirnas rāmi ganījās klajumā. Tā bija laba zīme tramīgie dzīvnieki ātri saostu cilvēku smaku, jo vējš pūta no izdegas pretējās puses…

Toms tomēr atkal apstājās un ar ausi pieplaka pamiklajai zemei. Un tad tas jau bija cits laiks. Kaut kur smagi un vienmuļi dunēja apkalto kara zirgu auļi, dubļainās zemes slāpēti. Meklēdams kārtējo upuri, virs galvas skaudri aizšvirkstēja bultu ducis. Tepat līdzās nāvīgā cīniņā sacirtās zobenu asmeņi. Smagie rumaki, staignājā grimdami, trakumā sprausloja un centās noturēt dzelzs bruņās iežņaugtos, svešos kariniekus, kuriem bija negaidot stājies pretī bariņš zvēr­ādās ģērbtu drošsiržu.

Cīniņš bija īss un nežēlīgs. Krita abās pusēs, līdz gan vieni, gan otri pašķīrās ādās ģērbtie pamuka dziļāk purvainē, garos ķekšus nometuši zemē, vilk­dami līdzi savainotos cīņasbiedrus. Bruņu vīri izcēla zirgus sausākā vietā, nespēdami dzīties pakaļ, četrus vai piecus dzelzs karotājus atstādami grimstam iz­dangātajās dūņās. Vēl uz purvāja pusi raidīja pa kā­dai smagai bultai, taču diez vai tās kādu pamucēju ķēra…

Toms juta maigas, glāstošas rokas pieskārienu mik­lajai pierei.

"Dzīvs vēl!" Kā no tālienes Toms izdzirda meitenes balsi. Rūtas balsi! "Vecomāt!"

"Dzirdu, dzirdu! Ko aurē?" atņēma vecišķs uzbrēciens. "Man te citi vaimanātāji!"

"Toms nevaid, vecomāt. Tik lūpas līdz asinīm sa­kodis!"

"Tad ta brīnums! Lai kož, ja nav dūšas brēkāt!" atcirta vecā sieviete. "Pati līdzi. Man nav vaļas!"

Rūta! Vecāmāte! Toms joprojām atminējās viņu bal­sis. Joprojām!

desmitā nodaļa Medības

Toms sajuta smagu roku nogulstam uz pleca. Ce­lies, dēls. Ir laiks…

Toms ar pūlēm pavēra plakstus.

-   Celies, atkārtoja tēvs. Mums abiem laiks do­ties, viņš piebilda.

-    Mums? satraukts iesaucās Toms, vēl īsti neap­jēgdams, vai joprojām sapņo, vai tā ir skarba īstenība.

-   Nē, tu paliksi šeit, turpināja staltais vīrs, kurš nu bija Toma tēvs. Šajā pasaulē, šajā dzīvē!

-   Tomēr tu nedrīksti aizmigt, atceries!

-  Lai kas atgadītos, sauc palīgā mēs sadzirdēsim, tēva teikto papildināja malā stāvošais sirmgalvis. Tu zini…