Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-     Stulbs esi? Rīt taču brīvdiena! Saprātīgais lika pārējiem atgriezties skarbajā realitātē.

-     Skaties viens vēl kustas! iesaucās visnesaprā­tīgākais.

-   Lai, pie prāta nāca vidējais. Drīz nekustēs.

Taču tas, kuram saprāta bija vismazāk, nerimās.

-   Derētu pavaicāt, kas viņus tā apstrādājis!

-     Vai tev nav vienalga? gudrākais atņirdza. Vai vini tev kādi radinieki, ka tu tā baksties?

-   Kur nevajag! pabeidza domu otrs gudrākais.

-      Zūdam kokos! Šādu uzsaucienu augstu vērtētu jebkurš sevi cienošs saprātīgais.

Šķiet, vienam no zemē gulošajiem tomēr bija īpaši draņķīga iedaba viņš pats nāca pie samaņas. Pa­līgā! gandrīz nomirušais vārgi izdvesa.

-     Paklau, tu kaut ko dzirdēji? apvaicājās brangā­kais no vīriem.

-    Neko nedzirdēju! izgudrēm paziņoja sīkākais.

-   Palīgā! jau skaļāk izspieda joprojām mirstošais.

-   Nu tā! Es teicu: lasāmies prom! Pavaicā, ko viņam vajag?! brangākais īgni uzkliedza sīkākajam.

-    Ko tev vajag? Sīkākais nebija īpaši skubināms. Ar mani nerunā! viņš tūdaļ pasteidzās pielikt punktu.

Tomēr trešajam kaut kas bija samežģījies smadze­nēs, viņš pat pieliecās pie nāvīgi savainotā un paklusi ierunājās: Mēs tev nevaram palīdzēt… Saki: kas jūs tā apstrādāja? Kas tie par večiem?

-   Zvēri… pēdējiem spēkiem izdvesa mirējs un ap­klusa uz visiem laikiem, viņa stingstošais skatiens ieurbās bezgalībā.

Un tad Toms pamanīja zvērus! Tikai divus. Tādi šajā pasaulē nebija manīti rumpis prāva suņa lie­lumā, taču galva atgādināja kāda aizvēsturiska rāpuļa galvu ar dīvaini izstieptu, siekalainu purnu. Viņu īsās, ilgai un ātrai skriešanai nepiemērotās kājas vainagoja garspalvainas, platas ķetnas ar asiem, līkiem plēsoņas nagiem! Nepārprotami, šīs pasaules radītājs savos eks­perimentos bija nedaudz pāršāvis pār strīpu tas bija jāatzīst pat Tomam.

Zvēri bija savainoti prāvākais aiz sevis vilka asi­ņojošu pakaļkāju, abu muguras, sānus un galvas klāja kostas un plēstas brūces, dažas pavisam nesenos cīniņos iegūtas, vēl neaizrētojušas. Šķita, ka nezvēri šajā pasaulē iesprukuši nejauši, glābdamies kādu nešpetnāku būtņu vajāti un trenkti.

Tomam iešāvās prātā vēl kāda doma lempīga­jiem dzīvniekiem tikai diviem vien nebūtu pa spēkam

nogalināt uzreiz trīs vai četrus pieaugušus vīrus, kuri raduši ik pa laikam krietni izvicināt dūres, tāpēc tiem katram pie jostas vai kabatā ir kāds ierocis. Tādam uzbrukumam būtu nepieciešams vesels bars nezvēru.

Turpat netālu Toms pamanīja tēvu un sirmo reģi, taču viņi negrasījās dīvainos dzīvniekus iznīcināt. Viņi kaut ko gaidīja. Arī zvēri, neizrādīdami agresivitāti, centās tuvoties tēvam un reģim, gandrīz kā glābiņu meklēdami, ik brīdi atskatīdamies.

Un tad tas notika gaisā nozibēja trīs tumšas ēnas un rāpuļiem līdzīgo zvēru mugurās ietriecās asi, līki nagi! Šķita, ka lielākais un neveiklākais rāpulis, ku­ram uzbruka divi nezvēri, tika nogalināts uzreiz no viņa purna izšļācās lipīga, zaļgandzeltena šķidruma palts, un viņš palika nekustīgi guļam.

Mazākajam palaimējās izvairīties no nāvējošiem cir­tieniem. Viņš neticami veikli apmeta kūleni, un, lai gan no viņa muguras tika izrauti vairāki asiņaini gaļas gabali, rāpuļa žoklis ar daudziem īsiem un asiem zo­biņiem bija jau paguvis sacirsties ap uzbrucēja ķetnu dzelžainā tvērienā. Tā bija dzīvnieka kļūda tūdaļ viņam metās virsū visi trīs putniem līdzīgie uzbrucēji, plēsdami un nežēlīgi knābdami, līdz mazākais rāpulis bija sakapāts gabalu gabalos. Taču pat nogalināts viņš neatlaida pēdējo kampienu!

Acīmredzot rāpuļa siekalās bija kāda ātras iedarbī­bas inde neveiksmīgākais no uzbrucēju trijotnes gan centās pacelties spārnos, taču tūdaļ nespēkā atkrita atpakaļ, viņa ķermenis strauji uzpūtās kā pūslis, pa izvalbītajām acīm un pavērto knābi izspiedās asinis, vēl dažas konvulsīvas kustības, un maitasputns nogā­zās līdzās savam upurim.

No tēva piedurknes izšāvās zilgana zibens strēle, apsvilinot tuvāko, jau spārnos pacēlušos svešās Zem­pasaules vēstnesi. Putns, spalvām liesmojot, gaisā ap­meta dažus saraustītus kūleņus un nogāzās zemē gandrīz pie tēva kājām. Taču nezvērs vēl bija dzīvs! Viņš centās piecelties un, kad tas neizdevās, izstiepis kūpošo kaklu, mēģināja ieknābt ienaidniekam. Tēvs vēlreiz nospieda ieroča mēlīti zilganā liesma nekļū­dīgi atrada uzbrucēja galvu! Otru lidoni ķēra sirmā reģa raidītais zibens tas izšāvās no vecā vīra šķietami nekaitīgā ceļa spieķa nopulētās galviņas, pārvērzdams maitasputnu pelnu čupiņā.

-   Sen neesmu lietojis, kā atvainodamies par pirmo, neprecīzāko šāvienu bilda tēvs,

-    Nekas, drīz būs gana darba piešaut roku, bez pārmetuma atteica sirmgalvis, drūmi lūkodamies uz nogalētajiem mošķiem.

Reģis mirkli aizdomājās un nepamanīja, ka prāvā­kais rāpulis pēkšņi atdzīvojas. Vēl mirklis, un indes pilnie zobi būtu iecirtušies sirmā vīra kājā. Šoreiz tēvs reaģēja nekļūdīgi, ietriekdams lādiņu tieši nezvēra rīklē!

divpadsmitā nodaļa Reģe. Ļauna vēstījums

-   Tom, uzmanies, tūlīt atgriezies! Toma smadze­nes ietriecās vecišķas sievietes izbaiļu kliedziens.