Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-    Ieroči ir, tas tiesa. Un daudz bez sava gala! ierunājās aklā sieviņa. Lai cits citu apslaktētu! Aus­trumi Rietumus, Dienvidi Ziemeļus, un otrādi! Apvienotajai valdībai piešķirti paši primitīvākie uzde­vumi rūpēties par vienmērīgi sadalītu izklaidi, caur­spīdīgu korupciju un to, lai savstarpējos izkaušanās svētkos netiktu lietoti pārāk nāvējoši ieroči.

Toms maz ko saprata no vecās sievietes teiktā, taču arī šis mazumiņš neviesa cerības.

-    Ko nu lasi lekciju?! Puika taču no tā neko nesa­jēdz! sirmais vīrs atkal piktojās. No lejas zvēri līduši jau gadus divdesmit vai vēl ilgāk, tikai līdz šim tie bijuši gandrīz nekaitīgi, laikam vietējais ražojums. Dažus še­jienieši iemanījās pat pieradināt, agresīvākos bez pū­lēm padzina vai piebeidza. Tad tie kādu laiciņu bija pa­čibējuši gadus divus trīs -, tagad no jauna uzradušies, bet nu jau citi pats taču manīji, kādi nešpetneļi! Ko tu tur dari? sirmais vīrs pēkšņi iebrēcās nelabā balsī. 48

trispadsmita nodaļa Tēja

Toms pat salēcās, taču uzbrēciens nebija domāts viņam.

-   Meklēju tēju, itin rimti atbildēja aklā reģe. Ve­cajā vietā nav, būsi kur nogrūdis!

-    Nekur neesmu nogrūdis! Ka tevi deviņi! Tēja ir uz galda!

-          Un ko es saku? Nav vecajā vietā! Vai saldumiņš arī uz galda?

-         Viss ir uz galda! Vai tu vienreiz rimsies laikam visu māju gribi apgriezt ar kājām gaisā! sirmgalvis nespēja savaldīties. Un ko tu tagad meklē?

-   Karotes meklēju, večiņa ikdienišķi paziņoja.

-   Uz galda ir karotes! Varēja nojaust vecā reģa īsto

nosirmošanas iemeslu!

-         Ak karotes ar' uz galda? Nosirmošanas iemesls turpināja kaitniecisko darbību. Tīras?

-          Laikam gribi, lai es tevi piesaku vietējai krema­torijai!

-   Tikai kopā ar tevi!

-         Izbeidziet vienreiz! nu iebilda arī tēvs. Ne par matu neesat kļuvuši labāki.

-         Ak tā gan? Šķita, ka aklā večiņa grasās kaitināt arī tēvu.

-          Vai tev ir kāda saziņa ar valdību? tēvs vaicāja reģim.

-         Nekādas, izsmeļoši atbildēja sirmgalvis. Šajā kā jūs tur augšā dēvējat Zempasaulē tautas un val­dības cita citu netraucē.

-   Kāda ribiņa, tāds vāciņš, secināja tēvs.

-   Uz galda tējas nav! triumfējoši, bet vienkārši paziņoja nešpetnā večiņa.

-   Kā nav? iesaucās reģis. Nemaz nav?

-   Ne šķipsniņas!

-   Laikam būsim izdzēruši…

-   Un saldumiņa arī nav! večiņa turpināja zāģēt.

-  Nu, protams! Ja nav tējas, tad nav arī salduma! reģis ieņēma aktīvu aizsardzības pozīciju. Karotes taču tur ir?

-  Karotes ir, aklā sieviņa bija spiesta piekrist. Ir nu gan nodzīvojies pat tējas viņam nav! Reģe tomēr ātri atguvās.

-   Nu nav!

-   Ak nav gan? Gaida ciemiņus un nevar nopirkt tēju! Tā vien šķita, ka minētais dzēriens sirmgalvei ir īpaši mīļš.

-  Vai tu vienreiz nebeigsi?! reģa pacietība bija galā. Ej un pērc, ja nevari iztikt!

-   Un iešu ar'! paziņoja aklā.

-   Kurp tu iesi? sirmgalvis centās nesaprast.

-   Sen jau bija laiks palūkoties un paklausīties, kas notiek pilsētā.

Kā par brīnumu, šoreiz pat reģes mūžīgajam opo­nentam nebija nekas iebilstams. Sirmgalvis atbīdīja nišā iebūvēta skapja durvis un pēc neilgas rakņāšanās atrada gan tēvam, gan Tomam itin piemērotus vietējā šuvuma apģērba gabalus tēvam, protams, bija par īsu gan krekla piedurknes, gan bikšu staras, savukārt Tomam krekls plecos bija pārlieku plats, bet kurpju purngalos vajadzēja sabāzt drēbes gabalus, lai tās kaut cik turētos kājās.

-    Neko labāku neesat pelnījuši! apmierināts pa­vēstīja reģis. Te par visu maksā naudu.

To Toms jau bija paguvis ielāgot!

četrpadsmitā nodaļa Naktī pilsētā

No sirmā reģa paslēptuves viņi izgāja klusēdami, nakts melnumā ieklausīdamies, lai apjaustu, vai tu­vumā nav uzradies vēl kāds pazemes nezvērs. Tēvs apvaicājās, kāpēc nekur nav gaismas. Pagājušajā reizē šur tur bija!

-   Radušās problēmas ar elektroenerģiju, naktīs sā­kuši uz nomaļu rēķina taupīt, reģis paziņoja. Un īgni piebilda: Te viss ripo uz leju!

-   Neburkšķi! atcirta aklā večiņa. Kā tāds rūgumpods! Un tūdaļ pievērsās Tomam: Dod nu, puis, roku tā mēs ātrāk tiksim uz priekšu!

Toms tūdaļ paklausīja. Viņš jau pirms kāda laika bija grasījies pavaicāt, kāpēc aklā sirmgalve neatjauno acu gaismu, taču joprojām neuzdrīkstējās to darīt varbūt šajā primitīvajā pasaulē pat tik vienkārša operācija nav paveicama.

Tomam kļuva žēl šo cilvēku un šīs, iespējams, drīzai bojāejai nolemtās pasaules. Kādreiz sensenos lai­kos abas viņu pasaules bija tuvas, abās dzīvoja itin daudz radinieku tā bija rakstīts seno laiku vēstures grāmatās -, taču, gadu simteņiem ritot, Toma un abu sirmo reģu pasaules tik ļoti atsvešinājās viena no ot­ras, ka sadarbība kļuva neiespējama.

Punktu pielika Zempasaules valdības paziņojums, ka viņi Toma pasaules apdzīvotāji rūpīgas atlases rezultātā nemitīgi, ik gadus no Zempasaules atsavi­nādami simtiem intelektuāli visattīstītāko indivīdu, patiesībā gluži apzināti aplaupot savu brāļu tautu!