Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Nelīdzēja Toma pasaules prātnieku iebildumi, ka Zempasaules valdības neapdomīgie spriedumi un seci­nājumi nav gluži korekti, jo Virspasaule, lūk, nevienu no Zempasaules spējīgākajiem neaizturot, tikai izglīto­jot, papildinot viņu zināšanas, ikvienam no viescilvēkiem esot tiesības atgriezties Zempasaulē, lai iegūtās zināšanas izmantotu dzimtenes labā!

Nelaime tikai tā, ka arī Virspasaules paziņojums ne­bija gluži korekts, jo no Zempasaules nākušie, Virspa­saules izglītību un dzīvesveidu apguvušie arvien retāk izrādīja vēlmi atgriezties savā tēvu zemē.

Pārsteidzoši, bet abu pasauļu iedzīvotāji izjuta tādu kā atvieglojumu, kad valdības nolēma pārtraukt jeb­kādu sadarbību. Nonāca pat tik tālu, ka nemitīgas pro­pagandas iespaidā vairums cilvēku nolēma neizpaust to, ka viņiem ir radinieki otrā pasaulē! Tiesa no­pietnāki kontakti jau ilgāku laiku bija zuduši, jo abu pasauļu krasi atšķirīgais dzīvesveids liedza to darīt.

Ieguvusi šķietamu morālu neatkarību, Zempasaules sabiedrība pakāpeniski, taču neizbēgami pagrima, jo gandrīz visas Virspasaules kultivētās vērtības tika no­liegtas, pat izsmietas un nozākātas. Aizsākās kaut kas 52 līdzīgs anarhijai, kad katrs darīja, kas viņam ienāca prātiņā. Gudrākie tomēr saprata, ka tā nedrīkst ilgi turpināties, tāpēc kā milzīgu un pašu galveno jaunatguvumu pasludināja naudas atgriešanos.

Izrādījās, ka tieši nauda bija tā, kas jau gandrīz dez­organizēto sabiedrību kaut cik saturēja kopā, tās iegū­šana lika strādāt! Ielās parādījās sabiedriskais trans­ports, atsāka darboties policija, sakaru iestādes, tālraide un tālrāde, cilvēki atsāka ražot pārtiku, apavus un apģērbus, nevis tikai noplicināt jau tā patukšotos krā­jumus. Tomēr daudz ko nebija iespējams saglābt tie nedaudzie, kuriem bija Virspasaulē iegūtās zināšanas, tika padzīti un, gadiem ritot, aizgāja nebūtībā, paņe­mot līdzi prasmi vadīt un uzturēt kārtībā sarežģītāku tehniku un aparatūru. Drīz vien nebija iespējams veikt daudzmaz komplicētas medicīniskās operācijas, vismaz kaut kādā līmenī noturēt zinātni, izglītību, kultūru; tirgus un lielveikalus pārplūdināja lēta un primitīva produkcija, ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību cilvēkiem tika iestāstīts, ka, pērkot šos niekus, viņi kļūs laimīgi, daudz laimīgāki nekā tie tur Virspasaulē!

Ne jau visi piekrita jaunajai politikai vārdu cī­ņas noveda līdz asiņainiem savstarpējiem konfliktiem, līdz visu atrisināja gandrīz gadu ilgušais pilsoņu karš. Toma pasaule bija devusi solījumu turpmāk nekad ne­iejaukties Zempasaules dzīvē tās iemītniekiem atlika tikai noskatīties, kā tiek sakauti, apklust vai kaut kur pamūk pēdējie Virspasaules ideju atbalstītāji.

Tomam iešāvās prātā: "Ja nu kas līdzīgs, tikai daudz senākos laikos, jau ir noticis starp šo un viņu

Zempasauli tik sen, ka tās ir kļuvušas par gluži sve­šām civilizācijām?!"

Un vēl Toms domāja: "Ja tagad šai pasaulei uzbruktu naidnieki, vai arī tad Virspasaules iemītnieki tikai no­skatītos un nedotos palīgā sev līdzīgajiem? Vai tiešām starp abām pasaulēm jau valda tāds bezdibenis?"

Toms gandrīz paklupa.

piecpadsmitā nodala Ačgārni domājošie

Skaties zem kājām, kad ej! iesaucās aklā večiņa un domās piebilda: "Kas to zina, vai nāks palīgā… Ja būs tikpat iedomīgi pūšļi kā līdz šim, tad nenāks!"

"Iedomīgi?" domās atkārtoja Toms. "Bet tēvs, viņš taču grib palīdzēt? Arī es!"

"Nebļausties! Kurš saka, ka negrib? Tavs tēvs ir iz­ņēmums, rets "putniņš" gan šīs, gan tavas, gan Aug­stākās pasaules izpratnē!" domās paziņoja sirmgalve.

Toms no tiesas neko nesaprata.

"Skaidrs, ka tu neko nesaproti!" domu sarunā iejau­cās sirmais reģis. "Tavam tēvam vienmēr ir bijuši ačgārni spriedumi gan par šo, gan tavu, gan Augšpasauli!"

"Ačgārni?" iesaucās Toms.

"Visačgārnākie!" apstiprināja reģis. "Tik ačgārni, ka gandrīz nav iespējams tiem nepiekrist. Pat tavu māti šī ačgārnība tik ļoti samulsināja, ka viņa, naba­dzīte, nolaidusies no lieliskās Augšpasaules, tā arī ne­tika atpakaļ!"

"Nekas nav ideāls," piebilda večiņa. "Katrā no pa­saulēm ir arī savas blusiņas, pat augstākajās sfērās!"

-   Jūs laikam man aiz muguras atkal slepus samuldaties? Tēva nojausmas viņu nevīla. Ko tad tagad apspriežat?

-   Neko īpašu, pagalam maznozīmīgas būšanas, iz­meta sirmais reģis. Apčamdām tavu personību.

-   Es jau nojautu kaut ko nelabu! pikti norūca tēvs. Ko viņi par mani teica? viņš pavaicāja Tomam.

-    Ka tev esot ačgārna domāšana! Toms nudien neprata melot.

-   Kā tad! iesmējās tēvs. It kā šiem abiem būtu normāla! Arī uz augšu pasisti, tur pat nav īpaši ko spriedelēt!

Nāsīs iecirtās asa puvuma smaka.

-Atkritumus arī nav aizvākuši, pintiķi tādi! puko­jās reģis.

-   Ar tādu attieksmi pret iezemiešiem viņš grib tiem palīdzēt! ironizēja tēvs.

Šķiet, tēvu nemaz neuztrauca ar katru mirkli pie­augošās briesmas. Tikai vēlāk Toms saprata, ka tā ir viena no tēva rakstura visbūtiskākajām īpašībām ne­izrādīt bailes pat viskritiskākajās situācijās.

Viņi atkal izgāja cauri pagalma briksnājam, taču dīvaini zvēru saplosītos ķermeņus nekur nemanīja.