Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-   Te viņi gulēja, trīs vīri, tēvs klusi ierunājās.

-   Zinu, strupi atbildēja reģis.

-   Kurš būtu varējis viņus aizvākt?

-     Zvēri. Aklās sievietes piebilde bija tikpat strupa.

-   Zvēri? kā šaubīdamies pārvaicāja tēvs. Kāpēc?

-    Nezinu. Kaut kas viņiem ir padomā tiem tur, pavisam lejā…

-   Kāpēc viņiem vajag līķus? tēvs nerimās.

-   Nezinu, to es nezinu, laiks rādīs… Šie ir jau citi zvēri, ne tie, kas pirmīt, noteica reģe.

sešpadsmitā nodaļa Vietējie. Zempasauļu vējš

Kad dīvainie nakts gājēji bija nonākuši līdz tuvāka­jam veikaliņam, viņiem nācās secināt, ka pārdotava ir slēgta, lai gan parasti, ja bija kaut daži pircēji, tos ap­kalpoja pat vēl pēc pusnakts. Pircēju nebija. Neviena! Arī ielas vēl ne tik vēlajā stundā bija kā izslaucītas.

Cetrotne devās uz nākamo veikaliņu tā durvis bija līdz galam atvērtas, taču veikalā neviena nebija; tēva un sirmā reģa nakts gaismeklīši izrāva no tumsas zemē nomestus iepirkumu maisiņus, saplēstas pude­les, izlietus dzērienus, šķita, ka stiklotā lete notraipīta ar violetām asinīm nevienas pašas dvēseles, tikai vējš kā apmaldījies plandīja un sita pret sienu gandrīz norautu izkārtni.

"Nav labi," Toms sadzirdēja vecā reģa domas. "Ne­maz nav labi… Ko tu saki?" Jautājums bija adresēts aklajai.

"Ko es saku…" Aklā sieviete mirkli klusēja. "Pār­lieku stiprs vējš, būs kas salūzis…"

Toms saprata, ka reģe cenšas apslēpt savas īstās domas un nojausmas viņa Toma dēļ.

Kaut kas man te nepatīk, ierunājās tēvs.

-         Jāaizkļūst līdz kafejnīcai, ja tur neviena nav, tad ātri atpakaļ uz manu bunkuru! Reģis izlēma turp­māko rīcību.

Kafejnīciņas ārdurvis bija aizbultētas, taču pat Toms juta, ka aiz tām paslēpušās dzīvas būtnes.

Sirmais reģis aprauti, bet stingri pieklaudzināja:

-   Atveriet, savējie!

Tomēr neviens pie durvīm nenāca.

-   Vai jūs kurli esat?! sirmgalvis pavēloši ierēcās.

-   Tūdaļ veriet vaļā, aunapieres!

Beidzot kāds pietenterēja pie durvīm.

-         Nekliedz, kas tu esi? kāds gandrīz lūdzoši čuk­stēja aizdurvē. Jūsu ir daudz?

-          Četri divi vīrieši, akla sieviņa un mēms puiše­lis, reģis nobēra. Jums nudien neesam bīstami!

Puspavērtajā durvju ailē uzzibsnīja gaismeklis, izrau­dams no tumsas četru klātpienākušo sejas un stāvus.

-         Nāciet ātri iekšā! paklusi uzsauca nesaskatāmais runātājs.

Kad aiz ienākušajiem aizcirtās durvis un atsizda­mies noskrapstēja smagais metāla aizbīdnis, kāds uz galda aizdedza paštaisītu, melni kvēpošu gaismekli ar nepastāvīgu liesmu, blāvi izgaismojot palielās tel­pas vidusdaļu. Pie galda sēdēja daži bruņoti vīri, taču tumšajos kaktos varēja nomanīt vēl citus cilvēkus, aiz kuriem uz sienām raustījās milzīgas primitīvā gais­mekļa mestas ēnas.

-         Tevi, vecais, es pazīstu! Un aklo! Bet tie divi nav še redzēti. Runātājs bija pie galda sēdošais. Ieroči ir? barvedis noprasīja.

-    Tikai viņam, reģis norādīja uz tēvu. No sena­jiem krājumiem.

-   Tas labi. Vai prot rīkoties?

-   Prot gan, atbildēja reģis.

-Jums abiem, vecie, sen laiks uz krematoriju, nevis blandīties apkārt. Toma iedomātais barvedis atgā­dināja šīs pasaules jaunos tikumus. Vai ārā nevienu nemanījāt?

-   Nē, sirmais vīrs atbildēja nevilcinoties un tūdaļ uzdeva pretjautājumu: Esat gan jūs dūšīgi paslēpu­šies! No kā?

-      Nav tava darīšana! no dziļuma uzkliedza cits vīrs. Turi muti un saki paldies, ka ielaidām!

-    Lieniet kaut kur malā, nemaisieties pa kājām, ātri nobēra pie galda sēdošais vīrietis acīmredzot viņš tomēr nebija te galvenais.

Jaunpienācēji atrada vēl neaizņemtu kaktu un klu­sēdami apsēdās uz sintētiskās šķiedras ķeblīšiem arī tie bija palikuši krājumā no senākiem laikiem.

-   Ko darām? pēc mirkļa atskanēja balss no tum­sas.

-   Nāksies palikt še, līdz ieslēgs dienas gaismu, kāds pašpārliecināti secināja. Ko gan citu?!

-   Vai tu zini, kas tagad notiek tavās mājās, vai vēl dzīvi tavi bērni, sieva? negaidot atbildi, drūmi pavai­cāja pusmūža vīrs ar dziļu griezuma rētu pār kreiso vaigu līdz pat zodam.

-   Ko mēs tumsā varam? spītīgi atcirta pašpārlie­cinātais. Divi nupat mēģināja necik tālu netika! Topat, aiz stūra skanēja viņu pirmsnāves kliedzieni.

Viri uz mirkli apklusa te bija, par ko padomāt.

-   Ja būtu kādi sakari! beidzot ieminējās tas, kurš sēdēja pie galda un kuru Toms iesākumā bija kļūdaini noturējis par barvedi. Varbūt kādam tomēr darbojas tālrunis? Izsauktu policiju!

-    Policiju?! iesmējās pašpārliecinātais. Ko tu gribi no policijas?! Vēlreiz dabūt pa purnu? Policisti paslēpušies savās alās un nerādīsies līdz rīta gaismai!

-   Līdz rīta gaismai… domīgi novilka drūmiķis ar rētu sejā. Ja tādu ieslēgs…

-   Ko?! iesaucās pašpārliecinātais. Kā var neie­slēgt dienu?!

Neviens neatbildēja pēkšņi visi saprata, ka arī šāda varbūtība pastāv!

Aiz durvīm un logiem pieņēmās spēkā vējš. Patie­sībā tā jau bija īsta vētra pa gaisu tika rautas dažādas vieglākas drazas un atlūzas, pa zemi valstītas apgāztās atkritumu urnas un reklāmu statīvi, kaut kas smags, plīstošs atsitās pret kafejnīcas ārsienu.