Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Kā tagad būtu noderējis magnētiskais slīddēlis, ar kuru varētu aizlaisties jebkurā virzienā, taču nebija pieņemts jauniešiem domāto pārvietošanās ierīci iz­mantot skolas laikā, tāpēc nācās uzlēkt uz slīdošās ietves; tā sakustējās, līgani uzņemdama ātrumu. Krus­tojumā Toms pārlēca uz citu ietvi tas bija virziens projām no mājām, uz Augšpasauli, kurā dažviet viņa pasaules iemītniekiem nebija liegts iegriezties…

Toms jau sen bija sapratis, ka tēva dzimtajā pasaulē viņa māte ir nelaimīga, viņas un tēva mīlestība pama­zām bija izplēnējusi. Kādreiz tik apbrīnotā tēva aiz­raušanās ar seno civilizāciju vēsturi, mūsdienu Zempasauli mātei jo dienas, jo šķita muļķīgāka. Ne jau tāpēc, ka nemīlētu māti, Toma tēvs centās pēc iespējas ilgāk būt projām no mājām, izdomāt jaunus izpētes darbus, uzņemties dažnedažādus pienākumus viņš juta mātes vēso attieksmi, augošo nepatiku pret dzīvi šajā viņai tomēr svešajā pasaulē.

Dienās, kad ģimenei nācās būt kopā, māte un tēvs va­rēja stundām ilgi nepārmīt ne vārdiņa, izlikties gandrīz nemanām viens otru. Toms tādās reizēs centās nozust savā istabā, atrast kādu nodarbošanos. Varbūt tieši tā­dēļ vecāku nepanesamo attiecību dēļ Toms bija tik daudz izlasījis. Viņa smadzenēs drūzmējās dažādi fakti par pasauļu vēsturi, daudzu citu zināšanu fragmenti, tomēr dažreiz Toms neizprotamā kārtā pieķēra sevi pie domas, ka zina daudz vairāk, nekā ir lasījis grāmatās vai dzirdējis stāstām tēvu, tikai šīs zināšanas ir paslēp­tas kaut kur bezgala tālu zemapziņas apcirkņos…

Toms mīlēja gan tēvu, gan māti, taču nespēja viņiem palīdzēt tāpat kā tagad nespēja palīdzēt pats sev. Tā nu daba bija ierīkojusi viņa smadzenes, ka brīžos, kad pie tām tika pieslēgta jebkāda tehniska ierīce, jeb­kāda datorsistēma, Toma saprāts it kā iekapsulējās, paslēpās no svešām acīm, viņa zināšanas izgaisa kā nebijušas. Tādās reizēs Toma domāšanas un uztveres ātrums palēninājās desmitkārt, varbūt pat simtkārt. Nav brīnums, ka bezkaislīgā eksāmenu datorsistēma viņu bija atzinusi par totālu idiotu, kuram nav vietas normālu cilvēku pasaulē.

Beidzot, pēc vairākiem gadiem, Toms bija nokļuvis zem pilsētu sargājošā milzu kupola. Šķita, ka Augšpasaule ir vēl klusāka, gandrīz vai neapdzīvota, pat platais, mākslīgo koku apstādītais bulvāris bija pa­tukšs garām bez skaņas aiztraucās tikai dažas pus­metru virs zemes slīdošas automašīnas, bet retie ga­rāmgājēji, Tomu neievērodami, devās ikdienas gaitās. Toms paslīdēja garām skvēram ar tūkstošgadīgu kāda dižgara pieminekli centrā, tad, mirdzot tipveida krā­sainajām muzikālajām strūklakām, slīdošā ietve ne­manot nogriezās pa labi, mezdama platu loku ap kādu milzīgu būvi, tad ap mākslīgajos zaļumos slīgstošu privātvillu rajonu.

Otrpus bulvārim pletās zaļā zona ar parkiem, ezeru un seklu, krāčainu upīti, kas līkumoja cauri seno pil­sētas apbūvētāju veidotām, ar mākslīgiem, mūžam za­ļojošiem kokiem un ziedošiem krūmājiem apstādītām paugurainēm.

Toms nolēma turpināt ceļu kājām, gājēju pārejas vietā viņš šķērsoja bulvāri un apstājās. Lai gan Toms sen nebija te iegriezies, šī pilsētas daļa viņam šķita pazīstama tālāk, aiz seno laiku izklaides parka, tur­pinājās pilsētas nepazīstamā daļa, kurā Toms nebija spēris kāju ne reizi savā necilajā mūžā, līdz šim taču nebija radusies tāda vajadzība! Galu galā arī tur ne­bija nekā cita tikai, skvēriņu un muzikālo strūkl­aku atdalīti, standartizēti neskaitāmu villu rajoni un mistiskas, nevienam nevajadzīgas, lielākoties slēgtas iestādes.

Tagad, pirms nav ar kaunu padzīts pat arī no savas pasaules, Toms izlēma pēdējo reizi apmeklēt Augstāko pasauli, patiesībā kaut uz mirkli tajā paslēpties no līdzcilvēkiem un pašam no sevis…

Lai saīsinātu ceļu, Toms nolēma doties cauri par­kam, tomēr ar izbrīnu konstatēja, ka izklaides iestāde, iespējams, sen jau nedarbojas, lai gan tās elektroniski slēdzamie vārtiņi nebija aizvērti. Citreiz Toms nebūtu tā rīkojies, taču šobrīd viņš vairāk par visu alka vientu­lības, tāpēc nevilcinoties devās tālāk, ienirdams slēgtā parka ēnainajās alejās.

Agrā bērnībā tēvs un māte bija viņu te veduši: tad, kad mīlēja viens otru, kad bija viens otram vajadzīgi, lai gan jau toreiz, pirms desmit vai divpadsmit gadiem, lielākā daļa parka atrakciju nedarbojās, cilvēki te nāca tās aplūkot kā vēstures pieminekli, kas dīvainā kārtā vēl saglabājies no senseniem laikiem, kad nebija izgudrotas virtuālās izklaides un ceļojumi. Tagad pie­tika pieslēgties datoram, lai nokļūtu jebkurā milzu pil­sētas daļā, jebkurā tās kaktiņā un stūrītī, lai uzzinātu visu, kas notiek un ir noticis šajā un par šo zemākajā pasaulē, lai koriģētu veselību, lai mākslīgi, ar datora palīdzību uzlabotu garastāvokli, pasūtītu jau gatavu, siltu ēdienu, virtuāli liktu ķermenim nodarboties ar jebkuru sporta veidu, neizejot no mitekļa, pat nepie­ceļoties no īpašā krēsla…