Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Arī Toma pasaules cilvēki, saņemot īpašas atļau­jas, un tādas bija gan Toma mātei, gan tēvam -, drīk­stēja pieslēgties Augšpasaules vispārējās datorsistē­mas zemākajiem līmeņiem. Nelaime tikai tā, ka Toms nu nekādi nespēja nodibināt draudzīgas attiecības pat ar mājas datoru. Patiesībā viņš to ļoti gribēja, tikai Toma smadzenes nepārprotami atteicās sadarboties, un punkts, tās kliedza, vaimanāja, tēloja anēmiju, kļuva plānprātīgas un visādi citādi izlocījās! Tāpēc, lai kaut kādā veidā apgūtu mācībām nepieciešamās zināšanas, Toms bija spiests ķerties pie tik neparas­tas un aizmirstas nodarbes kā grāmatu lasīšana. Par laimi, nepieslēdzoties Toma smadzenēm, pat ar mājas datora vadības pults tastatūras palīdzību no centrālās bibliotēkas bija iespējams izvilināt jebkuras grāmatas fizisku kopiju.

Drīz vien Toms iemanījās lasīt nevis atsevišķus vār­dus vai pat veselas rindkopas uzreiz dažās sekundēs viņa skatiens aptvēra un smadzenes apguva vienu vai pat divas lappuses, tikai šo prasmi viņš nevienam ne­atklāja, pat vecākiem ne. Tas gan bija Toma vienīgais noslēpums, vismaz Tomam tā šķita…

Lūk, tepat aiz pagrieziena jābūt bērnības dienu ma­zajam karuselim; Toms to atcerējās kā citu, lielāku brīnumu priekšvēstnesi. Un tur jau tas bija uz mū­žiem apstājies, pa daļai salūzis, kļuvis tāds kā mazāks, tik nožēlojami primitīvs, taču varbūt tieši tādēļ vēl jo mīļāks, ar nolupušām kādreiz spilgtā, raibā krāsojuma paliekām joprojām cenzdamies iepriecināt vientulīgo tukšumu ap sevi… Toma dvēselē iesmeldzās, neap­rakstāmi skaidri viņš sajuta laika dimensijas bezgalīgumu. Kas mūžībai bija tāds karuselis, un kas mūžībai bija un būs viņš Toms?!

Pa atrakciju parka saplaisājušo gājēju celiņu viegla vēja pūsma virpināja un nesekmīgi centās pacelt gaisā nobirušas ziedlapiņas un dažas sakaltušas mākslīgo koku lapas. Mākslīgo?! Pēkšņi Tomā bija radušās muļ­ķīgas aizdomas. Viņš, kā kautrēdamies par savu acu­mirklīgo, dīvaino iedomu, palūkojās apkārt, lai gan zināja, ka parkā neviena cita cilvēka nav, tad pieliecās un pacēla dažas lielākās lapas tās tūdaļ, pat viegli paburzītas, sadrupa sīkās, neregulārās daļās, tām ne­bija izturīgā tīklojuma, un tās bija izkaltušas gluži kā īstas, dzīvas lapas! Bet tas taču nebija iespējams, šie koki nedrīkstēja būt īsti! Cilvēkiem jau sen bija zu­dusi imunitāte pret dzīvās dabas nestabilajām mutā­cijām dažādu ziedputekšņu koncentrāciju, skābekļa daudzuma izmaiņām, baktērijām, pat kukaiņiem un kāpuriem, kas dzīvoja kokos vai to tuvumā. Turklāt koki kā dzīvas būtnes izstaroja enerģiju, kas ne vien­mēr bija labvēlīga konkrētajam cilvēkam, šie koki 72 varēja nomākt, destabilizēt cilvēka psihi, novest pat līdz ārprātam!

Toms satrūkās ja viņu bija spējīgs traumēt vis­vienkāršākais mājas dators, tad ko gan varēja nodarīt šie dzīvie, gadu simtiem apkārtējo enerģētisko infor­māciju uzsūkušie milzeņi?! Un tomēr Toms nejuta bailes. Palūkojoties augšup uz zaru režģi un gandrīz necaurredzamo lapotni, viņu pārņēma neparasts miers; skolas gala eksāmens, bailes un kauns par tu­vāko nākotni, nelaimīgie vecāki kas gan bija spējīgs sacensties ar šo majestātisko, labestīgo varenību?! Jā, labestīgo Toms to juta ar katru nervu šūnu. Viņš atminējās, ko reiz bija teikusi māte: "Ja tevī mīt labas, gaišas domas, tad sliktais no tevis vairīsies, muks pa gabalu!"

Vai Tomā mita gaišas domas? Viņš nejuta skaudību pret veiksmīgākajiem klasesbiedriem, nepriecājās par citu nelaimēm, viņā mūždien sūrstēja vecāku nesapra­šanās, tikai tagad Toms pa īstam apjauta, ka viņš vien­mēr -jau no mazām dienām izjutis sevi kā Pasaules, Visuma, Mūžības sastāvdaļu; tās Mūžības, kura nepār­traukti bija, kura kā dzīva upe pulsēja visapkārt, kurā riņķoja tūkstošiem, miljoniem pasauļu, ne tikai šābrīža Toma pasaule! Izmētātas Laikā un Telpā, šīs dažādās pasaules gandrīz nekad nesastapās, taču katrā no tām mita Labais un Ļaunais; šo gigantisko pretmetu cīniņš dažbrīd rosināja esošo sabiedrību progresu, taču bieži noveda līdz pilnīgai iznīcībai, liegdams sasniegt vis­augstākos attīstības līmeņus.

Vai Daba, eksperimentējot uz šīs planētas, ir vien­laikus iedēstījusi vairākas, turklāt antagonistiskas pa­saules? Kopš brīža, kad Toms, iedams līdzi tēvam, bija nonācis viņu pasaules Zempasaulē, kad Toms izdzirda, ka pastāv vēl citas Zempasaules, par kuru eksistenci un attīstību viņi gandrīz neko nezina, Toms nespēja nedomāt par planētas turpmāko likteni. Un šī milzīgā pilsēta? Kaut kas neīsts, mākslots dvesa no neskai­tāmajiem vienādi būvētajiem rajoniem, vienādajiem skvēriem un muzikālajām strūklakām, it kā visa viņu dzīve būtu kāda cita, augstāka saprāta iedomu piepil­dījums. Jau tūkstošiem gadu nekas nemainījās, tikai radniecīgā Zempasaule pirms kāda laika atšķēlās un pakāpeniski degradēja. Taču šeit nevienu tas neinte­resēja, vairs neinteresēja. Un kas norisinājās aiz megapilsētas aizsargkupola? Kas tās par dzīvā saprāta izpausmēm, par kurām reiz pazemē ieminējās tēvs, taču, iztaujāts vēlreiz, klusēja?