Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

deviņpadsmitā nodaļa Zempasaules metro

Toreiz pirms vairākiem gadiem -, ik pa brīdim at­šaudīdamies, nonākuši līdz Zempasaules metro apakš­stacijai, viņi pēkšņi konstatēja, ka lidojošie nezvēri kā uz burvja mājienu ir pazuduši, tikai viņu asā smaka vēl sitās nāsīs, atgādinot par iespējamo sadursmi. Te, pamestā metro pazemes tumsībā, harpijas bija miti­nājušās krietnu laika sprīdi visur mētājās mazāku, žurkām līdzīgu dzīvnieku kauli, daži jau apknābāti 74 gluži kaili, citiem vēl pa asiņainas cīpslas kumšķim iežmaugā, taču nogalinātos un aiznestos cilvēkus ne­kur nemanīja.

Drūmais vīrs ar rētu sejā drīz vien atrada metro iecirkņa vadības bloka kabīni, varēja manīt, ka viņš te nav svešinieks, tomēr, lai pieslēgtos pie centrālās vadības sistēmas un aizdarītu atvērto zemzemes lūku, viņam prasmes nepietika nācās palīgos saukt Toma tēvu. Un tieši tad, kad tēvs bija iegrimis darbā, viņi uz­bruka vesels maitasputnu bars, nez no kāda tumsī­bas kakta pēkšņi uzradušies, un kā aptrakuši metās lejā! Kāds no kafejnīcas īpašnieka palīgiem dzelžainā tvērienā tika sagrābts milzīgajos, līkajos nagos un bez pūlēm pacelts gaisā. Sirmais reģis nespēja palīdzēt, jo viņa nāvējošais ierocis zizlis bija pārvērsts par gais­mekli, kāds no palīgiem metās gar zemi harpiju iz­kārnījumos, taču arī viņš, neganti brēcot, tūdaļ tika parauts gaisā. Toms trāpīgi izmeta cirvīti, tomēr viņu būtu sagrābis cits lidojošais plēsoņa, ja taksometra vadītāja dēlēns prasmīgi neliktu lietā savu blīkšķošo ieroci. No puišeļa neatpalika viņa tēvs, gandrīz vien­laikus izšaujot no visiem trim stobriem, tomēr katrs šāviņš ķēra citu uzbrucēju.

Kafejnīcas īpašnieks un viņa dēls kā prātu zaudējuši centās iespraukties šaurajā metro vadības bloka kabīnītē, aizšķērsodami ceļu tēvam, kurš jau bija paguvis izvilkt ieroci, taču nekādi nespēja to likt lietā.

Ceļu, dodiet ceļu! kliedza tēvs, tomēr viss velti.

Vīrs ar rētu pār vaigu paguva kādam gļēvulim ietriekt dūri sejā. Vēl kādu vīru no kafejnīcas pagrāba harpija, taču, necik augstu nepacēlusi, tūdaļ atlaida tikpat pēkšņi, kā sācies, uzbrukums negaidīti mitējās. No vadības bloka kabīnes, pāri zemē notriektajiem izlau­zās tēvs un drūmais vīrs ar rētu pār vaigu, lai reizē ar pārējiem ieraudzītu blāvi mirgojošu miglas mākonīti, kas strauji tuvojās no metro tuneļa dzīlēm, aptver­dams un nogalinādams atpalikušos, neuzmanīgākos lidojošos plēsoņas, kas nepretodamies kā tumšas ēnas bez dzīvības krita lejup.

Projām! Augšā pa kāpnēm! kliedza sirmais re­ģis.

Visi metās uz metro uzeju par laimi, tā nebija tālu. Reģis un aklā kā sargi palika pēdējie, aizšķērsodami ceļu draudošajām briesmām. Un, lūk, viegli trīsuļo­jošā migliņa jau bija klāt, tā apstājās un itin kā pārdo­māja. Toms nojauta, ka nedz tēva ierocis, nedz sirmā reģa apbrīnojamais zizlis šoreiz nelīdzēs tas bija citas pasaules, varbūt citas dimensijas saprāts, kas uz vi­ņiem lūkojās. Kļuva neciešami auksti.

Pēkšņi gandrīz caurspīdīgais miglas mākonītis pašā viducī sabiezēja, savilkās, izveidojot tādu kā cilvēka sejas masku, nepārprotami, tai piemita sirmā reģa vaibsti. Līdzās savilkās aklās sievietes sejas panti, un tad Toms nodrebēja ne tikai no aukstuma vien abas pareģu sejas deformējās, saplūda vienā lielākā un rel­jefākā, ļoti izteiksmīgie vaibsti neļāva kļūdīties tas bija Toms pats, kurš lūkojās uz sevi un pārējiem cilvē­kiem! Mirkli valdīja mēms klusums, tikai mirkli; tad miglas mākonīša Toms neveikli savilka seju smaida grimasē, it kā gribētu ko bilst, vismaz Tomam tā šķita, vēl pēc mirkļa sabiezējums izzuda kā nebijis, kļūdams tikpat blāvi caurspīdīgs kā migliņas pārējā daļa.

Tomam jau šķita, ka viņš ir pārvērties par lāsteku, kad svešais saprāts attālinājās, nenodarījis īpašu ļau­numu, ja neņem vērā vismaz pamatīgas iesnas, kuras nu neizbēgami piemeklēs visus bezgala apmulsušos cilvēku rases pārstāvjus.

"Tad, lūk, kāpēc viņi nav vēl tikuši līdz mums pa īs­tam, visa banda!" domās atviegloti bilda sirmais reģis. "Mošķi paši tiek vajāti!"

"Nepriecājies par agru," bez ierastās ironijas at­trauca aklā. "Tas spēks nāk no aizgājušo dvēseļu pa­saules, kas viņus vajā, un ne visiem mums tas ir lab­vēlīgs, ne visiem…"

"Kopš kura laika tu aizgājušās redzi?" mēģināja at­gūties reģis, lai gan tas viņam pagalam nepadevās.

Aklā sieviete pat necentās pielāgoties brāļa noska­ņojumam, taču arī izbīli viņas domās nejauta. "Toma dēļ kāds no viņu stiprākajiem nāca šurp," aklā atbil­dēja un turpināja: "Vai ziņkāres dzīts, vai cita vaja­dzība, to nezinu ar mani nerunāja."

"Ar mani ne tik!" bija spiests konstatēt reģis. "Ko nu lai dara?!"

"Jālien atpakaļ lejā. Darbs jāpadara līdz galam!" bargi noteica aklā sirmgalve. "No labas dzīves laikam esi palaidies slinkumā!" reģe strostēja savu neizlēmīgo brāli.

Uz kabīni! no aukstuma zobus klabinādams, tū­daļ sauca tēvs un metās lejā. Kamēr harpijas nav atpakaļ!