Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Sirmais reģis lūdza neizlietot gaismekļus pirms laika un bez īpašas vajadzības viņš apsolīja rādīt ceļu. Un patiesi Toms drīz vien pārliecinājās, ka reģis no za­rainā spieķa apaļās, pulētās galviņas dzīlēm plūstošo nāvējošo staru bija spējīgs izplest pārvērst par zil­ganas gaismas apli, kas izrāva no apkārtējās tumsas tuvākos namus, kokus ar vētrā aprautiem zariem, postažu, kāda šajā pasaules daļā līdz šim nebija pie­redzēta. Tikai ar pūlēm varēja noturēties kājās. Toms iedomājās, ka lāpas tik spēcīgā vējā, vienalga, nebūtu iespējams lietot.

Toms palūkojās augšup un iesaucās: Skatieties!

Vietējiem nebija laika domāt par to, ka mēmais pus­audzis sācis runāt augstu virs galvām pret vēju cīnī­jās vairāki lidojošo plēsoņu spārnu pāri acīmredzot pat viņiem šis pūtiens bija pārāk spēcīgs.

Ātrāk, sekojiet man! pavēloši iesaucās sirmgal­vis, nogriezdamies aiz kafejnīcas stūra.

Gājējiem acīs tūdaļ iecirtās divi automašīnas pro­žektoru staru kūļi, šaudīdamies gan augšup, gan lejup. Uz jumta rotēja zaļā taksometra zīme. No auto izlēca stūresvīrs.

-   Beidzot kāds cilvēks! Kas te notiek? cenzdamies pārkliegt vēju, sauca taksometra vadītājs. Toms viņu tūlīt pat pazina.

-   Vai tad citur nav tas pats? brīnījās ļaudis. No kurienes tu brauc? No centrālās daļas? Vai tur ir nakts gaisma? Apalītis tika apbērts ar jautājumiem. Vai tur nav vēja?

-   Tur viss ir kā parasti nakts gaismas deg, kur tās nav saplēstas, vēja nav, krogi pilni. Ir gan pūtiens! apalītis iesaucās, turēdamies pie automašīnas durvīm. Nelien laukā! viņš uzsauca kādam jocīgajā automo­bilī. Ko tad jūs tā dodaties svētceļojumā?!

-   Paskaties uz augšu! kāds nikni uzkliedza.

-    Uz augšu? brīnīdamies pārvaicāja taksometra vadītājs un izbīlī pietupās. Tieši pret viņu piķēja mil­zīgs maitasputns!

Tēva šāviens bija precīzs harpija notriecās zemē gandrīz līdzās automašīnai.

Apalītis piemiedza aci: Ahā, veci paziņas! viņš priecīgi iesaucās. Šķita, ka viņa bailes ir pagaisušas kā ar roku noņemtas. Tad jau jums te iet jautri! Esat gan iekūlušies nepatikšanās! Apalītis drošības pēc tomēr palūkojās uz augšu. Teicu, nelien laukā! viņš vēlreiz uzsauca pusaudzim ar dažādos toņos nokrā­sotu matu cekulu uz pakauša, taču puišelis jau bija iz­rāpies no automašīnas un žņaudzīja rokā kādu ierocim līdzīgu daiktu.

-    Cik prasīsi? Samaksāšu! Kafejnīcas īpašnieks atģidās pirmais. Aizved mūs ar dēlu uz centru!

-    Nesanāks, ikdienišķi atbildēja taksometra va­dītājs, strāva iet uz beigām cerēju kaut kur tepat uzlādēties. Nomalēs taču lētāk!

-    Te jūs vieni nedrīkstat palikt, bilda tēvs. Vai tev ir kāds ierocis?

-   Cik uziet! taksists iesmējās. Esat sadomājuši ar kādu karot? Taksometra vadītājs joprojām nesaprata nomalē notiekošo.

-   Pazemes lūkas vaļā, mošķi lien! cenzdamies pār­kliegt kārtējo vēja brāzienu, sauca tēvs. Nāciet līdzi!

-    Laika nav! Kustieties ātrāk, gliemežu bars! uz priekšu pieliecies, ar acīm dusmu zibeņus mezdams, sauca sirmais reģis, viņa garais, baltais tērps plandīja vējā, cenzdamies aizraut līdzi valkātāju.

Taksometra vadītājs veikli ielēca automašīnā un no sēdekļa apakšas izvilka lielvēderainu trīsstobru ieroci.

Un tad steigā savāktā, nelielā un spokainā kaujas vienība nozuda tumsā…

astoņpadsmitā nodaļa Pamestajā parkā

Skolas beidzēji pie reliktā ekrāna sāka jau izklīst nevienu neinteresēja neveiksminieki -, kad beidzot, ar pamatīgu aizkavēšanos, kā kaunēdamies par uzticēto pienākumu, dators izspļāva pēdējo sešu vārdus. Nē, tikai piecu Toma uzvārda uz ekrāna nebija!

"Kāpēc? Varbūt datorā ir kāda kļūme?" Toms pats neticēja acumirklīgajai iedomai. Un tūdaļ viņš saprata, viņš visu saprata!

Tikai pēc mirkļa un atšķirts no pēdējiem pieciem viszemāko zināšanu līmeni uzrādījušajiem, uz ekrāna melniem burtiem tika uzrakstīts Toma vārds un uz­vārds.

Pats pēdējais, tātad ar visvārgākajām zināšanām tādām, kas neatbilda pat elementārākajam līmenim!

Toms uz mirkli sastinga, tad metās laukā projām, kur viņu neviens nepazīst. Pēc iespējas tālāk, līdz pa­saules malai! Te viņam vairs nekas nebija darāms. Itin nekas! Te viņš nevienam nebija vajadzīgs. Nevie­nam! Viņš bija zaudējis zaudējis visu! Kāpēc tieši viņš? Kāpēc? Galvā bija viens vienīgs sajukums. Nevie­nas sakarīgas domas. Tikai kauns un truls, bezgalīgs tukšums.

Viņš zināja, ka tā nav taisnība. Zināja! Viņš noteikti nebija sliktākais! Kur nu! Pat dažs no tā saucamajiem labākajiem nebūt nebija gudrāks par viņu! Vienatnē Toms bija spējīgs atrisināt jebkuru, pat vissarežģītāko uzdevumu, par ko nereti brīnījās pat skolotāji. To­mēr viss velti datorsistēmas spriedums nebija pār­sūdzams. Tā jau simtiem, varbūt tūkstošiem gadu darbojās nekļūdīgi, izlemdama cilvēku likteņus, viņu turpmāko dzīvi.

Tomam bija kauns par nožēlojamo sapni reiz nokļūt tur, Augstākajā pasaulē, no kurienes ir nākusi viņa māte, darīt viņu kaut mazliet laimīgāku.