Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

-   Ir gan pamatīgs caurvējš! bilda kāds, kurš līdz šim nebija runājis.

-   Caurvējš! pēkšņi iesaucās sirmais reģis. Viņi ir atvēruši metro lūkas! Šis vējš nāk no pazemes!

-   Kāda velna pēc?… uzbrēca vīrietis no tumšākā kakta un aprāvās.

-   Šis ir dziļāko Zempasauļu vējš! reģis turpināja. Kā es to uzreiz neatskārtu?! Ja mēs tūdaļ neaizdarī­sim lūkas, būs par vēlu, viņi mūs iznīcinās!

-  Vai tu traks? pie galda sēdošais iesaucās un palie­cās uz sirmgalvja pusi, viņa dzeldīgais skatiens ieurbās neprātīgā veča sejā. Mums vairs nav drosmes izbāzt degunu pa durvīm, kur nu vēl doties tālāk tumsā! Sēdi un klusē, ja nekas cits nav sakāms!

-  Pats sēdi un klusē! Lai vecais runā! norūca drūmiķis ar rētu sejā.

-   Ko mēs varam pa tumsu? pie galda sēdošais pro­testēja. Un vēl līst vecajā metro? Tur jābūt trīskārt jukušam!

-  Vecais, vai mēs drīkstam gaidīt līdz rītam? drūmiķis neklausījās pie galda sēdošā šļupstos. Saki vai drīkstam?

-    Nē, pēkšņi ierunājās aklā sieviete. Tie, kas posta Zempasaules, vēl nav apjautuši savu veiksmi, vēl nav nākuši augšā. Še rietumzemē plosās jau iepriekš metro ietikušie nedz to ir tik daudz, nedz tie ir tik bīstami!

-   Nav bīstami?! brēca pie galda sēdošais. Nav bīstami! Jūs dzirdat, ko tā vājprātīgā runā? Ko viņa var zināt, viņa taču ir akla!

-  Apklusti, zaķa dvēsele! strupi uzkliedza vīrs no tumšākā kakta.

Viņš piecēlās un panāca uz telpas vidu, gaišumā, viri 3. padrukno stāvu vainagoja nesamērīgi liela, plik­pauraina galva. Vīrietis notrausa sviedru lāses no pieres un turpināja, vērsdamies pie atnācējiem: Kā noprotu, divi no jūsējiem nāk no Virszemes, tāpēc ir tik nerunīgi. Plikpauris pavīpsnāja. Tas var node­rēt, te jau sen nav tādu, kuri kaut ko sajēgtu no īstas tehnikas. Pat es nespēju! Kā tu domā, vai tu varētu tikt kādā sajēgā ar metro lūkām? plikpauris vērsās pie tēva.

-    Iespējams. Ja izdosies pieslēgt datoru un atrast vainu, tēvs nevilcinājās ar atbildi. Toreiz metro palīdzēja projektēt un būvēt arī mūsu pasaules inže­nieri, un lielākajai daļai svarīgāko mezglu piemīt pašatjaunošanās funkcijas… Ja vien pratīšu aizsūtīt tādu rīkojumu.

-   Nu ko atliek tikai izgatavot gaismekļus! pazi­ņoja plikpauris. Dod lupatas un eļļu, saimniek!

-    Par velti? Nedošu! stīvējās pretī pie galda sē­došais. Jums, vienalga, nekas nesanāks! Uzticēties velna virszemietim? Smiekli nāk!

-   Tad smejies, kamēr vēl vari! Pie galda sēdošajam tuvojās vīrs ar rētu sejā.

-   Hei, puiši! ierasti uzsauca kafejnīcas saimnieks.

Ap saimnieku ar ieročiem rokās tūdaļ nostājās četri

viņa palīgi un pašpārliecinātais jaunietis kafejnīcas īpašnieka dēls.

-   Par eļļu un lupatām es samaksāšu, lai novērstu konfliktu, pasteidzās paziņot tēvs. Lāpas var noderēt kā ieroči.

-   Vienalga, nedošu! kafejnīcas saimnieks bija ne­laikā iespītējies. Pašiem noderēs! Ja pilsētā neieslēgs rīta gaismu, kur ņemšu eļļu, ja visu pārdošu jums?!

-   Maksāšu trīskārtīgi! tēvs steidzināja.

-   Pieckārtīgi, tad pusi došu! Tirgoņa reakcija bija zibenīga.

-   Lai iet! uzsauca tēvs.

septiņpadsmitā nodaļa Pēkšņais uzbrukums.Ceļa jūtīs. Vecais paziņa

Šajā mirklī kafejnīcas logā ietriecās kaut kas liels un smags, sīkās šķembās saplēsdams lielāko rūti. Saim­nieka izpalīgi atlēca malā, taču viens nepaguva viņa roku, kurā bija ierocis, sagrāba līki, melnspīdīgi nagi. Vēl mirklis, un nelaimīgajam galvā ietriektos milzīgs, violetām asinīm notraipīts plēsoņas knābis, taču tēva reakcija bija zibenīga īss staru šāviņš ķēra harpijas galvu, un nezvērs kopā ar upuri nogāzās uz grīdas.

-  Roka! Mana roka! locīdamies sāpēs, vaidēja vīrie­tis.

Kāds pagrāba no galda gaļas cirvīti, taču pat tad, kad bija nocirsta plēsoņas ķetna, tā nagus izdevās at­liekt ar lielu piepūli.

-   Šķiet, arī te vairs nav droši! smīkņāja drūmais vīrs ar rētu sejā. Kur slēpsieties? Pagrabā?

Toms instinktīvi pacēla nelielo, asi trīto gaļas cir­vīti vismaz kaut kāds, kaut arī nožēlojams ierocis, un tūdaļ viņa roka atvēzējās metienam. Pirms kāds paspēja ielūkoties izdauzītās rūts melnumā, tajā iekūleņoja un harpijas krūtīs gandrīz līdz spalam iedzēlās spīdīgais metāla gabals. Nezvērs vēl pēdējiem spēkiem centās tikt uz priekšu, taču saļima, pārkritis pāri pla­tajai, stikla šķembu apbirušajai palodzei.

Mirkli valdīja mēms klusums, tad ierunājās plik­pauris: Nu, puis! Viņš piegāja pie nogalinātā nezvera un izrāva no tā krūtīm smieklīgo gaļas cirvīti.

Nu, puis! padruknais vīrs tik vien spēja pateikt, neslēpdams cieņas pilnu izbrīnu, pirms atdeva ieroci tā metējam.

Projām no kafejnīcas devās visi arī tie, kuri pir­mīt bija nolieguši tāda pārgājiena iespējamību un liet­derīgumu. Kad tēvs bija samaksājis apsolīto naudas summu un droši vien krietni vēl pārmaksājis, no no­liktavas tika atstiepti trauki ar eļļu, atrastas dažādas lupatas, veci slotaskāti, citi koka gabali; vīri sameis­taroja lāpas. Katram sanāca vismaz pa divām, ja ne­skaita aklās reģes tiesu. Dažas mučeles ar eļļu nolēma paņemt līdzi rezervei.