Nirējs 2.grāmata Cita pasaule

Un Toms sajuta, ka viņa mati uz galvas ieņem ver­tikālu stāvokli. Aiz metāla durvīm, aiz tām, kuras

noslēdza ceļu uz pazemi, kāds stāvēja! Sis kāds bija pielavījies pavisam nemanīts un vēl joprojām nebija saskatāms, tikai jaušams…

Es tūlīt! Es jau nāku! aizelsusies brēca vecā sie­viete.

Un pēkšņi Toms juta, ka viņa kājas atraujas no ze­mes, ka viņš tiek vilkts tuvāk nolādētajām durvīm un neko nespēj izdarīt, itin neko! Visas tikai pirms mirkļa atskārstās, brīnumainās spējas nu bija kaut kur pagai­sušas, izčibējušas, pazudušas kā nebijušas. Toms pa­guva apjēgt tikai to, ka tas aiz durvīm ir daudzkārt spēcīgāks par viņu. Varbūt pat spēcīgāks par tēvu un Zempasaules reģi!

Un tad viss vienā mirklī izgaisa telpa, laiks un viņš Toms! Patiesībā viņš it kā redzēja sevi no ma­las to nevarīgo būtni, kas tika pievilkta, pierauta pie metāla durvīm. Viņš saskatīja arī neradījumu aiz dur­vīm tas bija žurkai līdzīgs un tomēr cilvēks, pelēcīgā miglas mākonī ietinies. Un viņš nāca no pazemes!

Lejā viegli deformētajā, izplūdušajā telpā gan­drīz reizē iebrāzās sirmgalve, vecais reģis un vēl pēc mirkļa tēvs. Tūdaļ Toma ķermenis tika atgrūsts no durvīm, palaists vaļā, un viņš nemaņā sabruka uz grī­das. Svešinieks vai nu nepaguva, vai nemaz negrasījās Tomu nogalināt viņš nozuda bezdibenī tikpat veikli, kā bija no tā uzniris!

Toms no pagriestes lūkojās, kā pie viņa guloša uz grīdas piesteidzas tēvs, tad sirmais reģis, un tikai vecā sieviņa gan pagalam nesteidzās…

-    Vai neteicu sargi viņu? Sirmgalvis bija ne pa jokam noskaities. Aita tāda! Trīskārt aita!

-   Tom! ievaidējās tēvs.

-   Vai liksieties mierā? Večiņa ne mirkli nezaudēja pašcieņu. Ļaujiet tak tam zeņķim nākt atpakaļ!

-   No kurienes nākt? Vecais reģis bija aizkaitināts teju līdz sirdslēkmei.

-    Nu tak no augšas! Sirmgalves pārliecību ne­viens un nekas nespēja satricināt.

-   Laikam beidzot esi izkūkojusi prātu?! Reģim no dusmām grasījās pārplīst žultspūslis.

-   Vai tad tu neredzi? brīnījās vecā sieviņa.

-   Ko es neredzu?

-    Ka šis tagad, pielipis pie griestiem, lūr uz mums un gardi smejas!

Tomam gan smiekli nenāca ne prātā, taču večiņas teiktajā bija liela daļa patiesības. Bet tikai tagad Toms pamanīja, ka sirmgalve ir akla!

-   Nāc lejā, puis, nekaitināsim tos garā nabagos! aklā večiņa pabeidza ar nevainīgu dzēlienu.

-   Ja tu tik vieda, saki, kas pirmīt slapstījās aiz dur­vīm? nerimās reģis.

-    To gan neatģidu, ņiprā večiņa kļuva nopietna. Tas ir aiz deviņiem zieģeļiem! Ne redzams, ne sa­taustāms ne balts, ne melns. Tik bāla migliņa gar acīm… Gana stiprs, lai pret mums abiem stātos, ne­zinu, kā būtu, ja saķertos. Kurš kuru veiktu…

-   Aiz kam tad nesakērās?

»

-    Vai es zinu? Negribēja! Toma dēļ no dziļumiem nāca, kā stikliņu cauri lūkoja… Dziļumos atkal no­gāja…

Un tad ierunājās uz grīdas gulošais Toms vēl aiz­vērtām acīm, saraustīti, pie samaņas nenācis: Visām Zempasaulēm draud uzbrukums… Drīz… No pašiem dziļumiem… Arī viņi ir spiesti meklēt sabiedrotos… Ceļas bargs un sens spēks… Neatminams… Nupat nāca mūs raudzīt, vai te ir kāds, kurš spēs pretī turēties.

-   Kas raudzīt? ievaicājās reģis. Vai naidnieks, vai tie, kuri nu meklē palīgus?

-   Žurkcilvēki cīnās ar maitasputniem, Toms tur­pināja. Tie nav Zempasauļu radījumi…

-   Kas mums grasās uzbrukt? vaicāja tēvs.

Atbilde netika sagaidīta, jo Toms pavēra acis un

izbrīnā, neko nesaprazdams, lūkojās uz sirmgalvi un tēvu.

-    Tom, ko tu nupat teici? Kas mums visiem uz­bruks? iesaucās tēvs.

-   Es teicu? Uzbruks? Toms vēl nebija īsti atžirdzis, mēle neklausīja, galvā neraisījās neviena doma, viņš ar pūlēm pazina šo vietu. Tēti, kas noticis? Kas mums uzbruks? Zvēri? Toms tomēr kaut ko atcerējās.

-   Būs labi, dēliņ, nomierinies, mēs tiksim ar viņiem galā, tēvs, kā prata, centās iedrošināt Tomu un tū­daļ paklusi vērsās pret reģi. Jābrīdina šīs pasaules cilvēki, lai viņi pagūtu…

Tēvs nepabeidza iesākto, visi pat Toms saprata, ka nopietnāka uzbrukuma gadījumā šī pasaule ir paga­lam neaizsargāta neizprotamā kārtā tā pavisam īsā laikposmā, bez redzamiem iemesliem bija zaudējusi gadu tūkstošos krātās zināšanas, tieksmi saglabāt šīs zināšanas un kur nu vēl pavairot! Pilni vēderi, pārspī­lēti koši un nejēdzīgi apģērbi un nemitīgas, primitīvas izklaides tas bija viss, ko šīs pasaules cilvēki vēlējās, pēc kā tiecās dienu un nakti jau vairākās paaudzēs kā apsēsti, it kā tīšuprāt spītētu veselajam saprātam.

-   Viņi nojauš, vismaz viņu valdība, ka tur lejā kaut kas briest… kaut kas nelāgs, nogurušā balsī ierunājās sirmais reģis. Arī tautā klīst valodas…

-   Kādēļ vini neko nedara?

-   Nav jau tā, ka nedara, tikai gribētāju pārlieku maz. Un vēl mazāk to, kuri spēj ko jēdzīgu izdarīt.

-   Bet viņiem taču ir ieroči! Toms jau bija tiktāl atžirdzis, ka centās domāt līdzi.