Pazaudētā seja

Pēc dažiem mirkļiem Presto ar važās iekaltām ro­kām jau sēdēja policijas mašīnā.

Policijā viņu nopratināja, un visi izsmējās no sirds, kad uzzināja, ka viņš dēvē sevi par Antonio Presto. Tonio bija tā sašutis par rupjo izturēšanos, ka necen­tās pierādīt savas rīcibas pareizību, bet pieprasīja, lai viņu rīt pat ved pie prokurora.

—   Nesteidzieties! Pēc satikšanās ar prokuroru seko satikšanās ar bendi. Un uz jūsu birkas droši vien būs tādi nedarbi, par kuriem nāksies pasēdēt minūtes piecas uz elektriskā krēsla, — sacīja seržants, kas pratināja Presto.

No rīta Presto bija jāstājas nevis prokurora, bet ties­neša vaiga priekšā. Tiesnesis bija īsts burta kalps. Kaut gan Tonio visai pārliecinoši pierādīja, ka viņš ir Anto­nio Presto, tikai pārmainījis savu ārieni, un tāpēc par zādzību nevar būt runas, tiesnesis palika pie saviem uzskatiem.

—   Pieņemsim, ka jūsu fotogrāfijas ir īstas un nevis veikli sameklēta līdzigu cilvēku uzņēmumu kolekcija; pieņemsim, ka doktors Sorokins, ja es apmierināšu jūsu

lūgumu un izaicināšu viņu par liecinieku, apstiprinās visu, ko jūs sacījāt; pieņemsim, ka slavenais kinoaktie­ris, kurš ari man pašam sagādājis ne mazumu jautru brīžu, un jūs, jauneklis, kas viņam nepavisam nelīdzi­nās, — esat viena un tā pati persona, kaut arī izskats jums katram savs. Tas tomēr nemaina stāvokli. Jau se­nie Romas juristi bija nākuši pie slēdziena, ka vārds «zādzība» — «furtum» — cēlies no vārda «furvus» — «tumšs», jo zādzību parasti izdara «clam, obscuro et plerumque nocte». O! — tiesnesis pacēla pirkstu. — Tas nozīmē: slepeni, tumsā un galvenokārt naktī. Ari jūs esat rīkojies slepeni, tumsā un naktī.

—   Bet atļaujiet! — Presto attrauca. — Cik man zi­nāms, tad zagt var tikai svešu mantu, taču šī manta ir mana.

—   Jūs arī to neesat vēl pierādījis. Vispirms jums likumīgā ceļā jāatjauno sava personība.

—   Tas ir, jādabū atpakaļ mans agrākais izskats?

—    Tas, protams, būtu pats labākais, ja ne, tad jums vismaz tiesas ceļā ar visu jūsu rīcībā esošo dokumentu palīdzību jāpierāda, ka jūs un nozudušais Tonio Presto esat viena un tā pati persona.

—    Bet tad man taču jāsavāc dokumenti, jādabū iz­ziņas un tā tālāk. Es lūdzu atbrīvot mani no aresta līdz tiesas dienai.

—   Pret pieci tūkstoši dolāru lielu iemaksu.

—   Vai tad nepietiek ar to, ko man atņēma policijā? Tur bija apmēram simttūkstoš dolāru.

—   Tā vēl ir apstrīdama manta.

—    Citas man nav. Bet paklausieties, — kāds nodro­šinājums jums vēl vajadzīgs? — Presto lūdzās. — Vai tad es bēgšu projām, ja no šīs lietas-atrisinājuma atka­rīga visa mana labklājība? Mans īpašums pārsniedz trīssimt miljonus! Vai tad es bēgšu projām no tiem?

Tiesnesis tapa domīgs. Arguments likās viņam ievē­rības cienīgs. Taču tobrīd viņam pasniedza steidzamu vēstuli no prokurora, kurš lūdza atlikt uz laiku tā dē­vētā Tonio Presto lietas iztiesāšanu, jo šai lietā esot daži apstākļi, kas prasot prokurora iejaukšanos.

Tiesnesis izlasīja vēstuli un, pavicinājis papīru, no­teica:

— Itin neko nevaru darīt! Jūsu lietas iztiesāšanā piedalīsies arī prokurors. Pagaidām jums jadodas uz cietumu.

Nekādi argumenti vairs nelīdzēja. No policijas iecir­kņa Presto nosūtīja uz cietumu.

Un nu sākās viena no sarežģītākajām un ērmīgāka­jām prāvām, kāda jebkad bija iztiesāta Amerikas tie­sās. Avīžu korespondentiem šī prāva bija īsta zelta bedre. Ne vien avīzes, arī biezie žurnāli apsprieda ap­stākļu kazuistisko režģi.

Vai cilvēkam tiesības pārmainīt savu ārieni?

Vai paša mantas piesavināšanās ir zādzība?

Vai patiešām Presto pārvērties par jaunu personību?

Vai jaunais Presto apstiprināms mantošanas tiesī­bās, lai varētu rīkoties ar vecā Presto īpašumu, jeb vai pietiek ar to, ka jaunais Presto pierāda savu identitāti ar veco Presto?

Vai Presto sievai, ja viņš būtu precējies, būtu tiesī­bas pieprasīt šķiršanos uz tā pamata, ka viņas virs pār­vērties lidz nepazīšanai?

Vai noziedznieki šādā kārtā nevar iegūt «burvju ce­puri», ar kuras palīdzību var paslēpties no varas orgānu vajāšanas?

Kā raugās uz šādām pārvērtībām baznīca no morā­les un reliģijas normu viedokļa?

Vai šādas metamorfozas neapdraud mūsu sabiedris­kās iekārtas pamatus?

Katrs no šiem jautājumiem pavēra žurnālistiem ne­pārredzamas iespējas izcelties ar savu asprātību un pa­rādīt savu erudīciju.

Tikmēr prokuratūra bija savākusi jaunus datus, kas runāja Presto par ļaunu.

Viesnīcas kalpotājs, kurā Presto bija apmeties, at­braucis no doktora Sorokina dziedniecības iestādes, pa­ziņoja, ka pats Presto, pierakstīdamies viesnīcā, atzi­nies, ka viņš nav īstais Presto, bet tikai slavenā aktiera vārdabrālis. Turklāt no tiesas civildaļas pienāca ziņo­jums, ka misters Pitčs paspējis dienu pirms zādzības apķīlāt Presto kapitālus un nekustamo īpašumu, lai no­drošinātu sava pieprasījuma apmaksu. Tādā kārtā Presto varēja apvainot par mēģinājumu nobēdzināt