Pazaudētā seja

—   Ne daļēji, bet gandrīz par visiem simt procen­tiem. Heda Luksa piezvanīja man un apgalvoja, ka re­dzējusi fotogrāfijas un visādus dokumentus, kas neap­strīdami apliecina, ka Tonio Presto pārmainījis savu ārieni ar kādu medikamentu palīdzību. Tikai tad, kad Tonio ierunājās, lai pārbaudot viņu kā kinoaktieri, man uznāca mazliet šaubas, vai viņš ir īstais Presto. Ēzelis! Viņš pats sevi pazudinājis. Tagad viņam svītra pāri. Nauda un panākumi viņu pārāk izlutinājuši, tāpēc viņš nespēs samierināties ar mazāku vietiņu dzīvē. Viņš pieradis plaši dzīvot un drīz vien izputinās visu savu kustamo un nekustamo mantu. Tāpēc es steidzos nodro­šināt savu pieprasījumu un apķīlāt viņa īpašumu.

—   Jūs esat tālredzīgs kā vienmēr! — Olkots paglai­moja savam patronam.

Misters Pitčs aizsmēķēja jaunu cigāru, izpūta dūmu mutuli un, kad tas izklīda, dziļdomīgi noteica:

—   Slava ir dūmi. Kad nav vairs naudas cigāriem, tad izgaist arī slavas dūmi.

Olkots godbijīgi uzklausīja šo neizdevušos aforismu kā nezin kādu augstu gudrību.

Neveiksme bija Tonio sarūgtinājusi, turklāt viņu mo-' cīja slāpes. Iznācis no Pitča kabineta, viņš juta, ka gurst kājas, bet viņu vēl gaidīja garš un nogurdinošs ceļš atpakaļ uz pilsētu. Tonio soļoja pa teicami asfaltēto, plato kinopilsētiņas ielu garām virszemes celtnēm, ku­rās atradās laboratorijas, darbnīcas un kalpotāju dzī­vokļi.

Labajā pusē ceļam, blakus smagnējai celtnei — de­korāciju noliktavai, — atradās neliels restorāns, ko uz­ņemšanas dienās labprāt apmeklēja statisti, pavadīdami šeit ilgās gaidīšanas stundas. Tonio mehāniski iebāza roku kabatā, cerēdams sataustīt sīknaudu, taču tur bija vienīgi saburzīts kabatas lakatiņš. Presto nopūtās un gribēja jau paiet garām restorānam, taču kārdinājums bija tik liels, ka viņš pārdomās palēnināja soļus un bei­dzot iegāja iekšā.

Pie marmora galdiņa sēdēja divi iesācēji kinoak­tieri, gaišmatis un tumšmatis. Tumšmatis nesen bija izvirzījies burtiskā un pārnestā nozīmē: viņš gan vēl skaitījās pūlī, taču režisors pastāvīgi izvirzīja viņu priekšplānā, lai skatītāji varētu viņu ievērot. Vēl kāds laiciņš, un viņam piešķirs nelielu, epizodisku lomu. Tad viņš būs īsts kinoaktieris. JJn režisors, kas izvirzīja šo jaunekli, bija pats Tonio. Šis jauneklis … kā taču viņu sauca? Smits! … Viens no miljoniem Smitu … Presto dēļ viņš būtu gatavs atdot savu dzīvību. Bet, ak vai! Presto taču nelīdzinājās pats sev. Skaidrs, ka Smits ne­noticēs Presto. Jaunekļi dzēra oranžādi. Tas nav iztu­rams! Presto it kā nevilšus apstājās pie viņu galdiņa.

—   Liekas, misters Smits? — Presto uzrunāja tumš­mati un pacēla cepuri. — Vai nepazīstat mani? Džon- sons. Es biju statists filmā «Mīla un nāve».

Smits dzestri palocījās. Vai viņš var pazīt visus tos, kas sastāda bezvārda pūli!

—   Es jums atvedu sveicienu no Tonio Presto, vakar es viņu sastapu! — Tonio turpināja. Sai ziņai bija ne­parasts iespaids. Jaunekļi sarosījās, Smits laipni pie­dāvāja krēslu un pasauca viesmīli.

—   Vai patiesi? Kur jums izdevās viņu sastapt? Ko gribat dzert? Kokteili?

—   Oranžādi, divas, trīs oranžādes! Šausmīgi karsts, — Presto attrauca. — Jā, es sastapu viņu vakar.

—   Un viņš patiešām atcerējās mani? — interesējās Smits.

—   Kā tad, viņš sacīja, ka no jums iznākšot lietas koks. Un ja Presto tā saka… O! Lielisks dzēriens! Vēl? Neatteikšos, pateicos jums!

—   Bet kur viņš ir? Kas ar viņu noticis?

—   Viņš ārstējas. Es apmeklēju savu māsu un ne­jauši ieraudzīju Presto doktora Sorokina dziedniecības iestādē.

—   Vai Presto slims? Ceru, ka nebūs nekas nopietns? Es gan lasīju, ka viņš aizbraucis ārstēties. Ar ko viņš slimo?

—   Presto nolēmis pārmainīt ampluā. No komiķiem pāriet traģiķos. Kļūt par īstu traģiķi. Tāpēc viņš no­lēmis pārmainīt ārieni. Sorokins dara brīnumus. Viņš pārvērtis Presto par jaunekli… nu, pilnīgi līdzīgu man!

Smits pat muti ieplēta aiz izbrīna.

—   Ārprātīgais! — viņš beidzot pārliecināts noteica un nogrozīja galvu.

—   Neprātis! — pievienojās viņa biedrs.

—   Bet kāpēc? — Presto jautāja.

—   Tāpēc, ka tagad viņam tāda pati vērtiba kā … mums visiem!

Remdinājis slāpes, Presto devās kājām uz pilsētu, garām savai mājai un Hedas Luksas baltajai villai.

«Cik ātri un cik zemu es krītu!» viņš domāja, soļo­dams pa putekļaino šoseju. «Es sāku dzīvot uz bijušās slavas rēķina, diedelēju traktieros kā pēdīgais klaido­nis, cenzdamies modināt ļaudīs simpātijas ar to, ka pazīstu pats sevi! Nē, tā nevar turpināties! Bet ko lai dara? Kā man gribas ēst!. .. Cilvēks, kas pazaudējis savu seju!»

Sanfrancisko priekšpilsētā Presto sakārtoja noputē­jušo uzvalku, cik labi varēja, lai nemodinātu aizdomas viesnīcas kalpotājos.

Viņš nemanīts iezagās savā istabā, nomazgājās un pārģērbās. Par laimi, viņa čemodānā bija vēl viens uz­valks un tīra veļa.

Viņš pasūtīja pusdienas kā senos laikos — bagātī­gas, izmeklētas, dārgas. Labi paēdis, viņš likās gulēt, piekodinājis, lai viņu netraucē, un pamodās tikai vien­padsmitos vakarā.