Pazaudētā seja

Luksa bija atlaidusies pusguļus uz kušetes un, Presto ienākot, uzslējās un neizpratnē paskatījās uz viņu. Atkal krāpšana?! Pie kādām blēdībām gan neķeras šie pielūdzēji un slavas mednieki!

—   Ko jūs vēlaties? — viņa dzestri jautāja.

Presto palocījās.

—   Mis, es neesmu jūs piekrāpis. Es patiešām esmu jums vecs draugs, kaut jūs arī nepazīstat mani. — Viņa patīkamais baritons un sirsnīgais tonis ietekmēja nama­māti labvēlīgi.

—   Lūdzu! — Luksa norādīja uz sēdekli. Presto ap­sēdās uz krēsla, Luksa atkal atlaidās uz kušetes. Kādu mirkli valdīja klusums. Tad Presto sāka runāt, mez­dams uz Luksu zīmīgus skatienus.

—   Lai pārliecinātu jūs, ka neesmu krāpnieks, es varu pastāstīt jums to, ko neviens nezina, izņemot jūs un… vēl vienu personu. Es atkārtošu to, ko jums sa­cīja Tonio Presto, kad pēdējo reizi tikās ar jums, un arī to, ko jūs atbildējāt viņam. Es to varu atkārtot pilnīgi burtiski.

—   Vai viņš jums to pastāstīja?

Tonio pasmaidīja.

—   Jā, viņš man to pateica. Viņš ļoti atvainojas, ka sagādājis jums .. . nepatikšanas, piespiezdams smieties tik ilgi.

—   Es nebiju tālu no nāves…

Presto apstiprinoši pamāja ar galvu.

—   Es to zinu.

—   Bet kāds tam sakars ar jums? Vai Tonio lūdza jūs atvainoties viņa vietā?

—   Jā, viņš man to … novēlēja!

—   Vai viņš miris? — Heda nobijusies iesaucās. Šķita, it kā viņa justos vainīga Presto nāvē. Tonio neat­bildēja uz šo tiešo jautājumu.

—   Atļaujiet atgādināt, ko jūs atbildējāt Presto uz viņa bildinājumu.

—    Ak dievs, vai tad es varēju iedomāties, ka mans noraidījums dzīs viņu nāvē! Vai viņš bija jūsu draugs? Jūs laikam esat ieradies atriebt par viņu…

—   Lūdzu, nepārsteidzieties ar secinājumiem un uz­klausiet mani! Tātad jūs toreiz atbildējāt Presto, ka jūs šķir nepārvarams šķērslis un šis šķērslis ir viņa neglī­tums. Tā ir? Tātad, ja nebūtu šā šķēršļa, tad viņam būtu izredzes?

—   Jā, — Heda atbildēja.

—   Tad ziniet, — tagad šī šķēršļa vairs nav. Antonio Presto nav miris, tikai pārveidojis savu ārieni. Antonio Presto esmu es pats. Jūs taču neteiksiet, ka es esmu ne­glīts? — Un Presto piecēlās un paspēra dažus soļus kā manekens modernu tērpu namā. Luksa neviļus atrā­vās atpakaļ. Viņas acīs pavīdēja šausmas, domas sasprindzināti darbojās. Kas ir šis ērmīgais cilvēks? Vājprātīgais? Noziedznieks?

—   Ko jums vajag? — Heda jautāja, tikko valdī­damās.

—   Es ierados pēc atbildes un saņēmu to. Jūs sacī­jāt «jā».

—   Bet jūs taču neesat Presto!… Es jūs lūdzu, ne­mociet mani! Ko jums vajag?

—   Nomierinieties, mis Luksa! Jums nedraud nekādas briesmas. Es neesmu ne vājprātīgais, ne bandits. Es zinu — jums grūti noticēt, ka šis nepazīstamais jaunais cilvēks, kas ar jums runā, ir patiešām tas pats Antonio Presto, kura bildinājumu jūs noraidījāt. Taču es papūlē­šos pārliecināt jūs, ka tā ir patiesība.

Un Presto izstāstīja Hedai visu, kas bija noticis pēc viņu sastapšanās, parādīja izgriezumus no avīzēm, kas ziņoja par doktora Sorokina «brīnumiem», beidzot pa­sniedza fotogrāfijas, kurās bija fiksēti visi ar Presto ķermeni notikušās «evolūcijas» posmi. Fotogrāfijas pār­liecināja vairāk par visu pārējo. Un tomēr, kad Heda, pacēlusi acis no fotogrāfijām, paskatījās uz skaisto jau­nekli un domās iztēlojās veco Tonio Presto, viņas sa­prāts atsacījās ticēt, ka tādas pārvērtības iespējamas.

Viņa iegrima domās. Iestājās klusums, kuru Presto nevēlējās pārtraukt. Viņš gaidīja Hedas atbildi kā tie­sas spriedumu. Beidzot Luksa pacēla galvu un teica:

—   Mister … Presto! — Sī uzruna Tonio nepatika.

Agrāk Heda nekad nebija viņu uzrunājusi tik oficiāli, vienmēr bija biedriski saukusi par Tonio. — Pieņemsim, ka viss ir tā, kā jūs sacījāt. «Neglītuma mūris» mūs vairs nešķir. Bet. ..

—   Kāds te var būt «bet»? — Presto nepacietīgi pār­trauca.

—   Es jūs uzklausīju, uzklausiet tagad mani. Papū­lieties atcerēties mūsu sarunu, kad jūs vēl bijāt neglīts, Tonio. Es jums sacīju, ka stāvoklis uzliek pienākumus. Pūļa pielūgsme daudz sniedz, bet arī daudz ko prasa. Mani ir cēlis godā pūlis, kas apmeklē kino, un ar šo pūli es nedrīkstu sanaidoties. Es jums sacīju, ka pūlim būtu vispatīkamāk, ja es paliktu par «mūžīgu līgavu», jo tad katrs kantorists, katrs ielu slaucītājs, kurš glabā manu fotogrāfiju, domās iztēlotos sevi par manu «izre­dzēto». Pūlis vēl man piedotu, ja es apprecētu īstu varoni.

—   Dievu vai pusdievu?

—   Jā, kādu no tiem, kurus slavina pats pūlis.

—   Bet vai tad Presto nav dievs? — Tonio lepni no­prasīja.