Pazaudētā seja

Un te Presto padevās mazdūšībai. Viņam negribējās mēģināt pārliecināt jauno cilvēku par to, kas runāja pretī ticamībai: šis briļļainais jauneklis tāpat kā Sebas­tjans nebūtu noticējis Presto, ka «viņš ir viņš pats». La­bāk izvairīties no neveiklas situācijas, kādā nokļūst cil­vēks, kurš acīm redzami piesavinās svešu vārdu.

—   Jā, vārdabrālis! — Presto attrauca, steigšus devās uz liftu un noslēpās savā numurā.

«Kas notiks tālāk?» viņš noraizējies domāja. «Izrā­dās, ka pazaudēt savu seju ir vairāk kā nepatīkami…»

Presto juta izsalkumu. Labi vēl, ka hotelī varēja ēst brokastis un pusdienas, nemaksājot par katru reizi at­sevišķi. Presto pazvanīja un pasūtīja brokastis. Viņš ievēroja, ka sulainis dīvaini noraugās uz viņu. Acīm redzot vēsts par nepazīstamo jaunekli, kurš bijis tik ne­taktisks un piesavinājies pasaulslavenu vārdu, jau bija aplidojusi visu hoteli.

Presto pabrokastoja un kļuva jautrāks. Galu galā viss. -noskaidrosies un viņš pats pasmiesies par savam likstām.

Nu viņš nolēma īstenot savu senseno sapni, ko bija lolojis visu laiku, kamēr atradās Sorokina dziedniecības iestādē. Presto bija iecerējis kā pirmo apmeklēt Hedu Luksu. Viņš atvainosies un … kā Heda uzņems viņu tagad?

Presto vēlreiz kritiski ielūkojās spogulī un nāca pie slēdziena, ka viņš ir īsts skaistulis. Nu gan viņš varēs tē­lot lomas cildenās traģēdijas! Viņa sapnis piepildīsies. Viņš būs Romeo, Heda — Džuljeta… Presto nostājās pozā un izstiepa rokas iedomatajai Džuljetai pretī. «Lieliski! Neatvairāmi! Viņa neizturēs. Tagad viņa ne­noraidīs mani!» viņš nodomaja un, pārģērbies jaunā uz­valkā, devās lejā.

Hedas Luksas villa atradās ārpus pilsētas, netālu no mistera Pitča kinopilsētiņas, pusjūdzi no paša Presto villas. Presto nebija naudas, lai varētu braukt ar ma­šīnu.

«Vajadzēs iet kājām,» viņš nolēma. Un tūliņ mieri­nāja sevi, ka pastaiga ir ļoti veselīga. Tomēr viņš drīz vien pārliecinājās, ka ari pats derīgakais patīkams tikai tad, kad to bauda ar mēru.

Bija neizturami karsts. Baltā šoseja tā laistījās, ka acis sāpēja skatoties. Turklāt pa šoseju viena laidā šau­dījās mašīnas, kuras sacēla tādus putekļus, ka Presto smaka vai nost. Viņš nekad nebija domājis, ka automo­biļi saceļ tik daudz putekļu un sagādā tik daudz nepa­tikšanu cilvēkam, kurš spiests vilkties kājām. Braucēji šķita ņirgājamies par gājēju un, braukdami garām, tik izaicinoši taurēja un tā pieputināja acis, ka Presto sašu­tumā vīstīja dūres.

Nekad vēl ceļš līdz kinopilsētiņai nebija viņam licies tik garš.

Kad Presto beidzot nokļuva līdz Luksas villai, viņa āriene bija visai neizskatīga. Seja urrf 'pkaklīte melnas aiz netīrumiem un sviedriem, mati sai'ipuši, apģērbs un apavi pārklāti ar smalku putekļu kārtu. Viņš apskatīja sevi un sāka šaubīties, vai var rādīties Hedai tādā iz­skatā. Tomēr vēlēšanās drīzāk satikt Hedu piespieda

Tonio apņēmīgi piezvanīt pie durvīm. Durvis atvērās, un Tonio ieraudzīja to pašu istabeni, kuru kopā ar tās kundzi tikko nebija nosmīdinajis lidz nāvei. Par laimi, meitene nepazina Tonio. Viņa tikai uzmeta mazliet ni­cinošu skatienu svešinieka apģērbam, bet, ieskatījusies viņa sejā, laipni uzsmaidīja. Šis smaids uzmundrināja un spārnoja Presto.

—   Es gribētu satikt mis Luksu.

Tūkstošiem jauniešu, kuri sapņo por kinomākslinieku slavu, vēlas satikt mis Luksu, cerēdami iegūt viņas pro­tekciju. Desmitiem tūkstošu visāda vecuma abēju dzi­mumu pārstāvju uzskatītu par laimi skatīt vaigu vaigā «dievišķīgo» Hedu. Ja viņa sāktu pieņemt visus, kas klaudzina pie viņas nama durvīm, tad viņai neatliktu laika darbam.

—   Mis Luksas nav mājās! — istabene atbildēja ar ierasto teikumu.

Taču Presto neļāvās pievilties.

—   Ja es viņu apmeklēju, tad viņai jābūt mājās! — viņš nozīmīgi sacīja. — Es esmu mis Luksas vecs draugs, un viņa ļoti priecāsies, mani ieraugot. — Mei­tene pasmīnēja, dzirdot vārdu «vecais». — Jā, jā, ne­smejieties, — Presto turpināja. — Es pazinu Hedu, kad viņa vēl bija maza meitenīte. Es ierados pilsētā uz da­žām dienām darīšanās un nolēmu apmeklēt mis Luksu. Ceļā mana mašīna salūza un … — viņš izteiksmīgi no­rādīja uz savu uzvalku, — man vajadzēja nākt kājām.

—   Kā pavēlēsiet jūs pieteikt? — istabene apvaicājās jau pavisam vēlīgi. Atkal šis liktenīgais jautājums!

—   Redziet, — Presto sastostījās, — es gribu sagā­dāt mis Luksai pārsteigumu. Sakiet, ka viņu grib satikt vecs draugs.

Istabene atvēra durvis, ielaida Presto plašajā pieņe­mamajā istabā un aizgāja pieteikt Presto savai kundzei, piekodinājusi viņam gaidīt uz atbildi. Tā jau bija puse uzvaras.

«Sievietes ir" ziņkārīgas,» Presto domāja. «Heda droši vien gribēs redzēt vecu draugu, it sevišķi pēc tam, kad istabene būs aprakstījusi manu izskatu. To viņa no­teikti izdarīs .. .»

—   Mis lūdz jūs ieiet buduārā, — istabene sacīja, un

Presto uztraucies iegāja pazīstamajā telpā ar mīkstajiem paklājiem, uz kuriem bija izmētāti mīksti sēdeklīši, spil­veni, lāču un lauvu ādas.