Pazaudētā seja

Iekšējie spēki strādāja aizvien enerģiskāk. Salau­zuši sastingušās formas, tie sāka pārveidot organismu neticami straujos tempos. Tonio drīz pazaudēja skaitu visiem jaunajiem ieguvumiem un pārvērtībām. Un, kad pirmā «metamorfožu» mēneša beigās viņš salidzinaja savu agrāko fotogrāfiju ar tagadējo seju, tad sākuma nopriecājās, bet tūliņ pat nobijās: spogulis rādīja jaunu, svešu seju. Tas vairs nebija Antonio Presto, kādu viņš to atcerējās kopš bērnības. Tonio Presto bija pazaudējis savu seju! Tas bija baismīgi. Likās, ka Tonio Presto ap­ziņa būtu pārvietojusies nepazīstama cilvēka ķermenī. Presto mēģināja kustināt rokas — tās bija jaunas, diez­gan līganas, pat graciozas kustības, taču svešas. Fizis­kās izjūtas bija jaunas un savādas. Likās, ka visas Presto ķermeņa «locīklas» būtu ieeļļojuši un ielikuši la­bus lodīšgultņus. Katrs žests raisījās apbrīnojami viegli. Locekļi bija kļuvuši lokani un kustīgi, stūrainums pazu­dis. Presto gaita, kas atgādināja sikspārņa kustibas, tagad bija viegla un līgana. Tas viss būtu ļoti patīkami, ja tikai nebūtu tik neparasts — neparasts līdz baigumam.

Tonio stundām ilgi neatkāpās no spoguļa. Viņš pē­tīja savu atjaunoto ķermeni. Viņš tīksminājās ap to un apbrīnoja zinātnes spējas. Jā, tagad viņš ticēja, ka cil­vēka ķermenis nav uz mūžiem izlieta forma, bet ka šīs formas mainīgas un plūstošas kā ūdens. Vajag tikai prast pamodināt «apakšzemes spēkus», dzīvas miesas veidotājus — hormonus.

«Hormoni», «hipofīze», «vairogdziedzeris» — nu šie vārdi Presto vairs nelikās nesaprotami buramvārdu fragmenti.

—  Un tomēr tas ir ļoti dīvaini, — viņš sacīja, lūko­damies spogulī. No turienes viņā vērās elegants jauns vīrietis ar skaistu, smalki veidotu degunu, diezgan gara auguma, ļoti slaids, kalsnējs.

Un šis jaunais augums bija tērpts jaunā uzvalkā, jo visi Presto vecie uzvalki bija pārāk īsi un šauri. Presto pameta acis uz agrāko uzvalku, kas bija nolikts uz krēsla, — uz maziem, rūtainiem svārciņiem, īsām zēna bikšelēm. Pēkšņi viņam likās šis uzvalks nožēlojams un aizkustinošs. Šķita, tas palicis piemiņai no miruša pus­audža — dēla vai brāļa.-

—  Tonio Presto ir miris. Viņa vairs nav, — Presto klusu noteica. Negaidot viņam kļuva žēl šī kroplīša, kura miesās bija nodzīvojis pāri par diviem gadu des­mitiem, iepazinies ar trūkumu, ar dzīvi uz ielas, aizva­dījis skarbu bērnību.

Tonio atcerējās, kā zēna gados, meklēdams maizes kumosu, bija pametis dzimtos* kalnus un devies uz Neapoli. Tur kopā ar kādiem pašiem puskailiem puikām viņš vāca mēslus un atkritumus uz ielas tieši ar rokām, kas bija notrieptas melnas līdz elkoņiem, krāva visu ratiņos, kuros bija iejūgts ēzelītis, veda uz izgāztuvi un saņēma par to grašus. Izgāztuvē, izsviedis atkritumus, viņš rakņājās pa tiem, meklēdams kādu apelsīna mizu vai iebojājušos zivs galvu. Viņš gulēja Neapoles līča krastā — vienā no skaistākajiem līčiem pasaulē, ja rau­gās iztālēm… Krastmala bija piegružota ar visādiem atkritumiem: pūstošām zivīm, gliemežnīcām, tukšām pu­delēm; no tuvīnajām būdām plūda šurp neciešami skāņā ģērētu ādu, sīpolu un ķiploku smaka . .. Taču te bija silti un zēns jutās kā mājās …

Tad brauciens' ar klejojošu cirku uz Vāciju, negai­dīti panākumi gada tirgos, nejauša piedalīšanās filmas uzņemšanā, vēl negaidītāki panākumi — un brīnumains likteņa pavērsiens… Un nu tam visam svītra pāri…

Presto centās atcerēties visu savu dzīvi. Viņam gri­bējās pārbaudīt, vai jaunais Presto zina visu to, ko pār­dzīvojis vecais, vai fiziskā «iemiesošanās jaunā veidā» nav izjaukusi apziņas vienotību. Nē, atmiņa strādā nor­māli. Jaunais Presto ir ieguvis visu vecā Presto garīgo mantojumu. Un tomēr Presto psihikā bija notikušas diezgan lielas pārmaiņas. Jaunais Presto ir mierīgāks, nosvērtāks. Viņš prot labāk savaldīties, neiekaist, ne­svaidās. Arī tas ir ļoti drausmīgi. Šķiet, ka Presto būtnē būtu palicis tikai smalciņš pavedieniņš, kas saista viņa bijušo «es» ar tagadējo, — apziņas vienotības pavediens. Ja pārtrūktu šis pavediens, tad vecais Presto būtu no­miris uz visiem laikiem un jaunais būtu «ieradies» pa­saulē divdesmit triju gadu vecumā.

Bet ja nu patiešām šis pavediens pārtrūkst? Tonio aizmirsīs visu, kas bijis pirms ārstēšanās. Kas tad viņš būs? Tonio paberzēja pieri, piegāja pie spoguļa un atkal palūkojās uz sevi.

— Jā, Tonio Presto ir pazaudējis savu seju!

VII

«Iemiesošanās jaunā veidā» bija notikusi. Neglītā ķēma vietā spogulis rādija jaunu, slaidu, mazliet kalsnēju cilvēku. Doktors Sorokins apskatīja savu roku darbu kā skulptors, kas apmierināts ar savu veikumu.

—    Kārtībā! — viņš noteica. — Vēlu jums panāku­mus dzivē! Jūsu ķermeņa pārkārtošanas iekšējie procesi beigušies, taču tomēr vēl pāris nedēju vērigi uzmaniet savu ārieni. Ja pamanīsiet sejā kaut mazākās pārmaiņas, nekavējoties brauciet šurp pie manis.