Pazaudētā seja

—   Jūs nekad neesat redzējis savu «īsto» seju. Pa­centīsimies noskaidrot to. Es daru to, ko citi ārsti vēl nedara. Mani sauc par brīnumdari, par burvi. Tāpat sau­kāja arī slaveno selekcionistu Berbanku, bet es nedaru neko vairāk par viņu. Viņš darija «brīnumus», pārveido­jot aug]u un dārzeņu formas un visu «konstitūciju», es strādāju pie cilvēka ķermeņa pārveidošanas. Ieiesim manā kabinetā, es jums parādīšu dažas savas trofejas. Es esmu aizteidzies priekšā saviem kolēģiem, — Soro­kins turpināja, pagriezdamies uz mājas pusi. — Man izdevās radīt brīnišķīgu preparātu no hipofīzes hor­mona; šim hormonam es piešķiru izcilu nozīmi kā mūsu ķermeņa «celtniekam». Ar šā preparāta palīdzību man izdodas izmainit pieaugušu cilvēku formas un augumu visai īsā laika sprīdī.

—   Paskatieties, — Sorokins sacīja, kad viņi iegāja kabinetā. — Tā strādā hipofīze, kas darījusi visus šos brīnumus…

Doktors parādīja Presto fotogrāfiju albumu. Krei­sajā pusē bija novietoti šausmīgi ķēmi, labajā — pilnīgi normāli cilvēki, starp tiem daudzi pat visai skaisti. Per­sonām kreisajā un labajā pusē nebija ne vismazākās līdzības.

—   Pirms un pēc ārstēšanas, — Sorokins ar lepnumu norādija uz fotogrāfijām albuma kreisajā un labajā lap­pusē. Un viņam bija tiesības lepoties. Šķita, ka viņš spējīgs veidot cilvēku augumus un sejas pēc vēlēšanās kā no māla.

—   Tās ir manas Eiropas trofejas, — viņš piebilda. — Ceru, ka arī'šeit, Amerikā, gūšu tādas pašas sekmes. Diemžēl, Amerikas medicīnas oficiālie pārstāvji, kā dzir­dēju no Kruksa, neizturas diezin cik labvēlīgi pret ma­niem mēģinājumiem. Garīdznieku aprindās pat dzir­dama kurnēšana. Tomēr pagaidām neviens mani ne­traucē. Paskatieties! — Sorokins norādīja uz skapi ar stikla durvīm. Plauktos stāvēja aptiekas lielās, baltās porcelāna burkas ar numuriem uzrakstu vietā. — Vidus­laiku burvis būtu daudz maksājis par tām. Tanīs ir pul­veri . .. Nr. 1 veicina augšanu, Nr. 2 pavājina …

—   Vai tiešām jūs varat pamazināt vai palielināt jau pieauguša cilvēka augumu?

—   Jā, es varu izdarīt pat tādu «brīnumu». Tālāk — Nr. 3 radikāli izārstē no aptaukošanās, Nr. 4 kalsnējus cilvēkus pārvērš par pilnīgiem. Vārdu sakot, ja es būtu dzīvojis pirms piecsimt gadiem, tad es varētu «noburt» un «atburt» cilvēkus un saņemt par to milzu summas.

—   Un nobeigt savu mūžu uz sārta?

Sorokins pasmaidīja.

—   Iespējams. Tagad mani dzīvu nesadedzinās, kaut arī apsvilināt var visai jūtami. Cilvēku konservatīvisms pārdzīvo gadsimtus . ..

Doktora pavēle «izģērbties» nepagāja Presto secen. Sorokins rūpīgi jo rūpīgi izpētīja katru viņa ķermeņa kvadrātcentimetru, mērīja viņu, svēra un beidzot nofo­tografēja Tonio visā augumā un seju profilā un no priekšas.

—   Jāatzīmē visa jūsu pārvērtību secība, — Sorokins paskaidroja. — Kādu slimnieku es uzņēmu ik dienas vienā un tai pašā pozā ar kinoaparātu. Iznāca brīnu­maina filma: skatītāja acu priekšā kropli? pārvērtās par skaistuli. Taču tādi uzņēmumi atņem pārāk daudz laika.

Otrā dienā Presto iedzēra pirmo tableti, kurai vaja­dzēja sākt neredzamo darbu viņa organismā, lai pārvei­dotu viņa ķermeni.

Todien Presto ilgi nostāvēja pie spoguļa, it kā atva­dīdamies pats no sevis.

VI

Diena sekoja dienai, tablete tabletei; ik rītu un va­karu Presto vērīgi lūkojās spogulī, faču nekādas pār­maiņas nesaskatīja. Joprojām redzams tas pats pīles deguns, tās pašas nokārušās ausis, tas pats uz apakšu sašaurinātais galvaskauss. Presto zaudēja pacietību un sāka jau šaubīties par doktora Sorokina «maģiju».

Lai nekļūtu par smieklu objektu, viņš jau sen bija atteicies no pastaigām parkā un izgāja ieelpot svaigu gaisu tikai nakti. Laiks ritēja vienmuļi un diezgan gar­laicīgi. Presto izrakstīja Sanfrancisko avīzes, vēlēda­mies uzzināt, kas notiek pilsētā.

Avīzes ziņoja, ka mis Heda Luksa smagi saslimusi. Viņai uznākusi dīvaina lēkme, kas gandrīz beigusies ar nāvi. Istabenes izsauktais ārsts atradis Luksu bez sa­maņas, ar zilu seju un nosmakšanas pazīmēm. Pulss bi­jis tikko jūtams. Ārstam tikai ar lielām pūlēm izdevies Luksu atdzīvināt. Hedas Luksas istabene arī jutusies slikti, kaut gan atžilbusi no nesaprotamās lēkmes ātrāk par savu kundzi un spējusi pa telefonu izaicināt ārstu. Ārsts nav atklājis neko, kas norādītu uz tvanu vai citu gāzi, kura būtu varējusi radīt nosmakšanu. Par iemes­liem, kas izsaukuši šo savādo lēkmi, ne Heda, ne viņas istabene neko nav sacījušas.

Tikai kad bija pagājušas vairākas dienas pēc šā ga­dījuma, kādas mazas avīzes reportierim bija izdevies sa­vākt šādas tādas ziņas, kas mazliet apgaismoja noti­kušo. Pēc reportiera vārdiem, mis Luksas istabene pa­stāstījusi pazīstamam šoferim, ka viņas kundze gandrīz esot nomirusi aiz smiekliem, jo Presto esot bijis tik pār­drošs, ka bildinājis Luksu.

— Presto bija tik smieklīgs, ka es pati tik tikko ne­nomiru aiz smiekliem, — istabene izteikusies.

Pārējās avīzes nepārdrukāja šo ziņojumu, uzskatī­damas to par pārāk neticamu. Presto varēja bildināt Luksu un tikt noraidīts, taču mirt aiz smiekliem — tas ir kaut kas nedzirdēts!