Pazaudētā seja

—   Vajadzēs telegrafēt Hofmanim, apjautāties. Ak nē, viņš droši vien ir jau aizceļojis ^ Ja es patiešām esmu Hedu nosmīdinājis līdz nāvei, tad mani arestēs, varbūt vēl apvainos slepkavībā un sodīs ar nāvi… Un es nomiršu tāds pats kroplis. Nē, nē! Ja Heda mirusi, tad neko vairs nevar līdzēt. Izņemot Hofmani, neviens nezina, uz kurieni esmu aizbraucis. Vispirms jāatbrīvo­jas no kroplības. Bet nervi gan man nekur neder! Jā­savaldās …

Tonio atgulās gan, bet līdz pat rītam nevarēja iemigt. «Neglītums ir visļaunākā'kaite!» viņš murgos atkārtoja. Tikai kad pirmie saules stari apzeltīja priežu galotnes, Tonio pārņēma snauda, un miegā viņš atkār­toja dzirdētos gudros nosaukumus, kas skanēja kā bu- ramvārdi: «Hipofīze. Hormons. Akromegālija. Hiper- funkcija …»

—   Nē, tā var prātu zaudēt, — viņš noteica, pamo­dies ap pulksten vienpadsmitiem. — Man jāzina pilnīgi skaidri, kas ir visi šie hormoni un hipofīzes; man jāzina visa šī mehānika, tad migla izklīdīs un galvā būs kārtība.

Nomazgājies Presto piegāja pie liela spoguļa vannas istaba un vērīgi aplūkoja pats sevi. O, ne par velti viņš bija kinoaktieris! Viņš pazina katru milimetru šai nejau­kajā un smieklīgajā sejā.

—   Tu ērms ar pīles degunu un nolēkušajām ausīm, — Presto uzrunāja savu attēlu spogulī. — Drīz tev būs gals klāt. Tu sadegsi, izgaisīsi, izzudisi, un tavā vietā radīsies… es gan gribētu redzēt, kāds es izskatīšos pēc izārstēšanās! — viņš noteica jau citādā balsī. Atri apģērbies, viņš devās pie doktora Sorokina, bet pē­dējais pieņēma slimniekus, un Presto izgāja paklaiņot pa parku.

Gada tirgus balagāna īpašniekam acis iedegtos, re­dzot visus šos ķēmus. No tiem varētu sastādīt vairākas milžu un punduru trupas. Presto sastapa mucām līdzī­gus cilvēkus, kas ar mokām cilāja kājas kā resnus blu-< ķus, šķeistām līdzīgus skeletus, vīriešus ar sieviešu krūtīm, sievietes ar bārdām… Tie visi bija cilvēka or­ganisma dzīlēs paslēpušos nezināmu spēku rotaļas upuri. Tie bija brāķis, dabas lielās ražošanas atkritumi.

Nāk kāds ērms ar lielu galvu un mazām kājelēm. Tas ir kretīns. Viņš "v^'^gi aplūko Presto un pēkšņi sāk smiet idiota smieklus.

—   Džim, Džim! Nāc ātrāk, paskaties uz šo brīnumu! Tonio Presto nonācis no ekrāna un pagodinājis mūs ar savu ierašanos. Nāc, nāc, paskaties bezmaksas kinema­togrāfu! — viņš uzsauca otram slimniekam.

Visi pazina Presto, kas vien bija redzējuši viņu uz ekrāna. Un kurš tad neiet uz kino? Kretīni un neattīstīti milži sekoja Presto, alkdami redzēt «dzīvu» kinovaroni. Tas nokaitināja Presto. Viņš krasi apsviedās un devās atpakaj uz savu namiņu, kuru neatstāja līdz pat vakaram. Tikai tumsai iestājoties, kad vairums slimo bija aizgājuši uz savām telpām, Presto devās pie doktora.

Viņš satika Sorokinu pusceļā.

—   Es gāju pie jums, — doktors sacīja. — Iesim pa­staigāties. Pirms gulēt iešanas tas ir ieteicami. Kā jūs gulējāt pagājušo nakti? ,

—   Slikti. Manuprāt, tur vainīgas jūsu hipofīzes.- Es gribu zināt, kas tās ir par zvēriem, citādi man liksies, ka esmu ļaunu dēmonu apstāts, kā tas varēja šķisties manam tālajam sencim.

—   Nu, labi, iepazīsimies ar «dēmoniem». Vieni un tie paši «dēmoni» var būt gan labi, gan Jauni.

—   Ja var, doktor, iesim pa šo celiņu! — Un Presto norādija uz nomaļu celiņu, pa kuru gandrīz neviens ne­staigāja.

Sorokins piekrītoši pamāja ar galvu.