Pazaudētā seja

Pa dārza celiņu viņiem pretim nāca milzīga auguma cilvēks. Viņa ķermeņa proporcijas bija nepareizas. Vi­ņam bija pārāk garas kājas un rokas, turpretim īss augums un maza galva. Par spīti raženajam augumam, milzim bija gluži bērnišķīga seja, un, doktoram tuvojo­ties, viņš sāka kārtot apģērbu kā zēns, kurš baidās sa­ņemt' pieaugušā piezīmi.

Milzis palocījās ārstam un pagāja garām.

—   Vai redzējāt, kāds milzis! Normālais eiropieša augums svārstās no simt sešdesmit diviem centimetriem (tādi ir jūsu tautasbrāļi itālieši) līdz simt septiņdesmit septiņiem — tādi ir norvēģi. Sis jauneklis ir divi simti trīsdesmit centimetru garš. Viņam ir tikai astoņpadsmit gadu. Līdz desmitajam dzīvības gadam viņš audzis kā visi normāli bērni, bet tad sācis neapturami stiepties ga­rumā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam sākusi pārāk strauji at­tīstīties smadzeņu piedēkļa — hipofīzes priekšējā daļa jeb, kā mēs, ārsti, sakām, tās ir hipofīzes priekšējās dai­vas hiperfunkcijas sekas. Un tur irpundurīte — paskatie­ties uz labo pusi. Viņai trīsdesmit septiņi gadi, bet viņas augums ir tikai deviņdesmit septiņi centimetri. Augšana apstājusies tāpēc, ka viņai ir pavājināta tās pašas hipo­fīzes priekšējās daivas funkcija.

—   Bet visas šīs pārmaiņas taču notikušas bērnībā.

—   Jā gan, bet tās var notikt arī brieduma gados. Aiz­iesim līdz tai mājiņai pakalnē. Varbūt mums izdosies ieraudzit mis Vēdi.

Uz mājiņas verandas sēdēja sieviete, atlaidusies lielā atzveltnes krēslā. Nepaceldama galvu, viņa pameta ska­tienu uz garāmgājējiem, uzsmaidīja ārstam un sveici­nāja viņu.

—   Labvakar, mis Vēde! — Sorokins laipni atņēma sveicienu.

Presto paskatījās uz sievieti un nodrebēja. Tas bija briesmonis ar pagarinātu seju, krasi izvirzītu zodu un pakausi, nenormāli resnu degunu un lūpām, ar ķēmīgi milzīgām rokām un kājām.

—   Baismīga kā himēra Notrdamas katedrāles tornī, — Presto sacīja, kad viņi bija pagājuši garām slimniecei.

—   Jā, neglīta, — ārsts piekrita. — Bet vai jūs varat noticēt, ka šī sieviete vēl nesen staroja dailē, ka vēl pirms gada viņai Čikāgā piešķīra balvu par skaistumu? Un viņa- patiešām izskatījās burvīga. Man ir viņas foto­grāfija, es jums to parādīšu.

—   Bet kas tad viņu tā izķēmojis?

—    Bez kādiem redzamiem iemesliem viņai sāka kroplīgi izplesties sejas, galvenokārt, zoda kauli, roku un kāju pirkstgali, kā arī ribas un skriemeļu akotainie izaugumi. Slimiba sākās ar vispārīgu vārgumu. Akro- megālija — tā saucas šī slimība, un tā ir atkarīga no hipofīzes priekšējās daivas slimīgas palielināšanās. Ja tas būtu noticis bērnibā, viņa būtu kļuvusi par milzi, bet divdesmit gadu vecumā radās šāds ķēmīgums. Tomēr mākslīgi es varētu kuru katru cilvēku pārvērst par milzi!

—   Vai nav nekādu cerību?

—   Kā tad ne! Līdzko mums izdosies smadzeņu pie­dēkli atdabūt normālā stāvoklī, tā viņas ķermeņa formas izmainīsies pašas no sevis.

—   Vai jūs gribat sacīt, ka' viņas kauli atkal kļūs īsāki un viņa atgūs agrāko izskatu?

Sorokins piekrītoši pamāja.

—   Vai ne, tas viss šķiet īsti brīnumi? Un jūs vēl ru­nājat par cilvēka miesas formu nemainību. Nav nekā nemainīga. Viss plūst, viss mainās!

V

Pirmajā vakarā, kad Presto palika viens savā na­miņā, viņš ilgi nevarēja iemigt. Viss redzētais bija viņu pārāk stipri iespaidojis. Apburošā sieviete, ko ļaunīī kaite pārvērtusi par baismīgu raganu, punduri, milži un doktors Sorokins šo ķēmu un briesmoņu barā kā burvis, kurš grasās «atburt» visus šos ērmus un pārvērst par normāliem, veseliem cilvēkiem!

Presto iegrima snaudā, un tad viņam šķita, ka draus­mīgā sieviete ar milzīgo zodu pieceļas no sēdekļa, nāk pie Tonio un, izstiepusi kroplīgi rņilzigās rokas, runa:

—    Es tevi mīlu, Tonio! Līgavainis mani pameta, bet tu man esi vairāk pa prātam nekā viņš. Mēs abi esam ķēmi. Mēs esam viens otra vērti. Mūsu bērni būs tādi ērmi, kādi vēl pasaulē nav redzēti. Viņi būs tik smiek­līgi, ka visi nobeigsies aiz smiekliem. Un tad zemi man­tos mūsu pēcnācēji. Par viņiem neviens vairs nesmie­sies, jo visi būs tikpat baismīgi kropļi. Tad kroplību atzīs par skaistumu un pašu ķēmīgāko pasludinas par pašu skaistāko …

Tonio pamodās ar saltiem sviedriem uz pieres.

«Cik riebīgs sapnis!» viņš nodomāja. Un pēkšņi strauji atsēdās uz gultas malas un saķēra galvu. Kāda doma pārsteidza viņu.

—   Es bēgu sapnī no drausmīgās mis Vēdes. Bet vai es pats neizskatos tikpat drausmīgs? Jā, Hedai Luksai bija taisnība, tūkstošķārt taisnība, kad viņa mani at­raidīja! Cik netaisns un nežēlīgs es biju pret viņu pē­dējo reizi! Un ja nu Heda patiešām nomirusi aiz smiek­liem? Es viņu pametu nesamaņā. Varbūt viņai ir vāja sirds?

Tonio izlēca no gultas un sāka staigāt pa istabu.