Pazaudētā seja

—   Antonio Presto! Es taču jūs nemīlu, jūs to zināt. Un, ja nav savstarpējas mīlestības, kas tad var mūs savest kopā? Komerciāls aprēķins? Tas runā pret tādām laulībām. Spriediet pats. Mans kapitāls un mani ienā­kumi ir vienlīdzīgi jūsējiem. Naudas man nevajag, bet es arī negribu pamazināt savus ienākumus. Laulības ar jums pazeminātu manu izpeļņu…

Presto pasita galvu augšup.

—   Kāpēc?

Luksa, joprojām neatlaidīgi vērdamās grīdā, at­bildēja:

—   Gluži vienkārši! Jūs zināt, ka publika dievina mani. Ap manu vārdu radies zināms kults. Simtiem, tūk­stošiem un miljoniem skatītāju es esmu sievietes skais­tuma un šķīstības ideāls. Taču pielūdzēji uzstāda lie­las prasības savai dievībai. Viņu pielūgsmei jātiek at­taisnotai. Pūlis modri seko jebkuram manas privātās dzīves sīkumam. Kad es parādos uz ekrāna, pašam pē­dīgam ubagam ir tiesības tīksmināties ap mani un pat iztēloties sevi par to varoni, kas iekaros manu sirdi. Un tieši tāpēc es nedrīkstu nevienam piederēt. Pūlis varbūt vēl samierinātos, ja es apprecētu varoni, vīrieti, kas gu­vis vispārības atzīšanu kā vīrieša skaistuma vai vīrieša tikumu ideāls. Cienīgs vīrs dievietei var būt tikai dievs vai vismaz pusdievs… Ja pūlis uzzinās, ka esmu ap­precējusi jūs, to pārņems sašutums. Tas uzskatīs to par noziegumu no manas puses, ņirgāšanos par manu pie­lūdzēju labākajāmjm «svētākajām» jūtām. Pūlis novēr­sīsies no manis. Bet pūlis nozīmē panākumus…

—   Un naudu …

—   Un naudu, protams. Un es nebrīnītos, ja misters Pitčs lauztu kontraktu ar mani. Es pazaudētu ir naudu, ir slavu, ir pielūdzējus …

—   Par apšaubāmo prieku dabūt par vīru tādu ķēmu kā es, — Presto nobeidza. — Pietiek, mis Luksa! Es jūs saprotu. Jums taisniba. Laulības ar mani apvaino un aptraipa cilvēku kā pretīga rāpuja pieskaršanās. — Presto piepeši piecirta kāju un iebrēcās spiedzīgā sievie­tes balsī: — Bet, ja šim rāpulim ir karsta un mīloša sirds? Ja viņš prasa savu vietu zem saules un savu daļu laimes? . ..

Šis negaidītais jūtu uzliesmojums piespieda Hedu nevilšus pacelt acis uz Presto. Viņa deguns cilājās kā snuķis, āda uz pieres te izspīlējās, te savilkās grumbās, mati spurojās, ausis kustējās, rokas atgādināja tvaik- mašīnas virzuļus, kad tā strādā ar pilnu jaudu. Heda Luksa vairs nevarēja novērst skatienu no Presto kā mazs putniņš no čūskas spožā un hipnotizējošā skatiena. Viņa sāka smieties, sākumā klusu, tad aizvien skaļāk.

Šķita, ka atkārtojas vakarējā «scēna pie loga», kad meistardziedonis atklāj mīlestību princesei. Taču vakar viss bija «tīšām», tā vismaz domāja Luksa, bet te «meistardziedoņa» ciešanas un jūtas bija neviltotas. Heda saprata, ka viņas smiekli ir nevietā un apvaino Tonio, bet neko nevarēja darīt. Presto likās pat noprie­cājamies par viņas smiekliem.

—   Smejieties! Smejieties! — viņš sauca. — Smejie- ties tā, kā vēl nekad neesat smējusies. Smejieties, jo nejaukais ķēms Antonio Presto stāstīs jums par savu mīlestību.

Un viņš runāja. Viņš vaibstījās visneticamākajā kārtā. Viņš laida darbā visus savus neskaitāmos vaib- stīšanās un lēkāšanas, žestu un mīmikas paņēmienus.

Heda smējās aizvien vairāk, dziļāk un stiprāk. Sie smiekli jau līdzinājās histērijas lēkmei. Heda locījās uz dīvāna smieklu krampjos un lūdzoši raudzījās uz Presto. Viņas acīs bija asaras. Viņa izrunāja ar pūlēm, balsij aizraujoties smieklos:

—   Rimstieties, es jūs lūdzu!

Bet Presto bija nepielūdzams un neizsmeļams. Luk- sai pietrūka elpas un spēka, viņa gandrīz jau zaudēja samaņu. Viņa spieda rokas pie krūtīm, kas drudžaini cilājās smieklos kā negantā astmas lēkmē, un acis viņai iepletās šausmās.

— Cilvēki ir nežēlīgi pret neglītumu, lai tad neglī­tums ir' nežēlīgs pret skaistumu. Mana dvēsele ir mel­nāka par melnāko skorpiju un ļaunāka par ļaunāko kupraini, — kliedza Presto. Heda Luksa saprata: viņš nolēmis nonāvēt Hedu — «nosmīdināt» līdz nāvei. Vi­ņas rokas drebēja, viņa grīļojās, zaudēdama samaņu.

Saņēmusi pēdējos spēkus, Heda pastiepa roku pēc zvaniņa, kas atradās uz galdiņa blakus dīvānam, un pazvanīja. Ienāca istabene un ieraudzīja, ka viņas kun­dze aizraudamās smejas sīkiem smiekliņiem, lūkodamās uz Presto. Arī istabene paskatījās uz Presto un pēkšņi piespieda rokas pie pakrūtes, it kā tur būtu iedūries kaut kas griezīgs un ugunīgs, un, aptupusies uz grīdas, sāka locīties nevaldāmos smieklos. Ak vai, arī viņa, tāpat kā viņas saimniece, bija Presto varā! Hedai Luksai ne­viens vairs nevarēja palīdzēt..,

III

Hofmanis sēdēja dziļā ādas atzveltnī un smēķēja pīpi, kad istabā ieskrēja Presto ar iekaisušām acīm pēc negulētās nakts, vēja appūstu seju un uzbudināts vai­rāk nekā parasti.

—   Es tevi gaidīju līdz pulksten trim naktī, — Hof­manis sacīja.