Pazaudētā seja

—   Jūs veltīgi atvainojaties, — Presto vietā atbildēja Hofmanis. — Es tīšuprāt nepārtraucu uzņemšanu un nebūt neuzskatu filmu par sabojātu. No mana viedokļa šis jaunais kadra variants ir lielisks. Patiešām, iznīcinoši smiekli, kas neatstāj nekādu cerību, mīļotas sievietes smiekli par atbildi uz kaislīgu atzīšanos, —yai iemīlēju­šos tas nesatriec vairāk nekā visbriesmīgākās mokas? Vai šie smiekli vienā mirklī nepārvērš meistardziedoņa mīlestību degošā naidā? Presto bija neatdarināms, ģe­niāls. O, es pazīstu mūsu amerikāņu publiku, — Hofmanis nobeidza, — tā smiesies kā vēl nekad Meistardziedoņa izvalbītās acis, vaļējā mute… Nedusmojies, Presto, bet tu nekad vēl neesi bijis tik efektīgs. Un, ja es nebūtu sevi «norūdījis», tad nebūtu spējis pakustināt aparāta rokturi. Bet es izsmiešos pēc patikas vēlāk.

Presto piecēlās un atsēdās uz dīvāna.

—   Jā, tev taisnība, Hofman, — viņš lēni noteica. — Tas iznāca lieliski. Mūsu amerikāņi beigsies nost aiz smiekliem.

Un piepeši, kas vēl nekad nebija noticis, pats Tonio Presto iesmējās dzedrus, sprakšķošus smieklus, atseg­dams rindu greizu zobu. Smieklos skanēja kaut kas baigs, sātanisks, un neviens nepiebalsoja tiem.

Pēc šī nelaimīgā mēģinājuma Presto iesēdās auto­mobilī un, pēc šofera vārdiem, «notrieca mašīnu līdz nāvei».

—   Uz priekšu! Uz priekšu! — kliedza Presto un pavēlēja šoferim braukt ar pilnu jaudu. Viņi traucās pa ceļiem kā noziedznieki, kurus, vajā policija. Viņiem pa­tiešām dzinās pakaļ. Braucot gar fermām, viņi sabrauca zosis un piles, kas nāca mājup no tuvīnā dīķa, un pār­kaitinātie fermeri metās viņiem pakaļ ar rungām rokās, taču, protams, nepanāca. Divas reizes automobili sāka vajāt policisti uz motocikliem, jo tas joņoja neatļautā ātrumā un nepieturēja, par spīti policistu enerģiskajiem pieprasījumiem. Taču vajātāji atpalika cits pēc cita: grūti bija panākt Presto automobili- Tā bija viena no labākajām, spēcīgākajām mašīnam visā Amerikā, tai­sīta pēc Tonio speciāla pasūtījuma. Viņš mīlēja ātrumu visur.

Piecos vakarā Presto apžēlojās par šoferi un ļāva tam pieturēt pie krodziņa ceļmalā, lai ieēstu. Pats Presto ēdieniem nepieskārās, tikai izdzēra krūzi auksta ūdens.

Un atkal atsākas tas pats neprātīgais brauciens visu vakaru un nakti. Viņi joņoja pa šoseju gar jūras krastu. Šoferis vai beidzās nost aiz noguruma un beidzot pa­ziņoja, ka snaužot braukdams un negalvojot par to, vai nesadauzīšot mašīnu ar visu braucēju.

—    Uz priekšu! — sauca Presto. Viņš piecēlās no sēdekļa, atstūma šoferi un pats nosēdās pie stūres.

—   Jūs varat atpūsties, — Tonio sacīja šoferim. Tas atkrita automobiļa platajā sēdeklī un tūliņ cieši aizmiga.

II

Kad šoferis pamodās, bija septiņi no rīta. Mašīna stāvēja pie Hedas Luksas villas.

—  Vai izgulējāties? — Presto laipni uzrunāja šo­feri. — Es ieiešu pateikt labrītu mis Luksai, un jūs pa­gaidiet. Pēc tam brauksim uz mājām.

Septiņi no rita — pārāk agra stunda apciemojumam, bet Tonio zināja, ka Heda Luksa ceļas sešos no rīta. Viņa ieturēja ļoti regulāru dzīves veidu pēc labāko pro­fesoru higiēnistu priekšrakstiem, lai iespējami ilgāku laiku saglabātu jaunības un skaistuma valdzinājumu —• savu kapitālu, par kuru viņa saņēma tādus lielus pro­centus.

Viņa jau bija izkāpusi no vannas, beigusi masāžu un patlaban nodarbojās ar vieglu vingrošanu lielā, četrstūrainā telpā, kas bija apgaismota no griestiem. Starp baltajām marmora kolonām stāvēja lieli spoguļi, kas atspoguļoja Hedu. Flaneļa rīta tērpā, svītrotās bik­sēs, īsi apcirpta un gludi sasukājusies viņa atgādināja burvīgu zēnu.

—   Tonio? Tik agri? — viņa laipni sacīja, ieraudzī­dama spogulī, ka Tonio ienāk. Un, turpinādama locī­ties, pieliekties un izslieties, piebilda:

—   Sēdieties! Tūliņ dzersim kafiju.

Viņa nevaicāja, kas atvedis Tonio šeit tik agri, jo bija pieradusi pie Presto dīvainībām.

Tonio piegāja pie lielas, ērtas kušetes, piesēdās uz malas, bet tūliņ uzlēca kājās un sāka mest lielus lokus ap Hedu kā zvērs, kas vajā laupijumu.

—   Presto, nestaigājiet, man galva reibst, raugoties uz jums! — Luksa uzsauca.

—   Man jāparunā ar jums, — Presto atbildēja, ne­pārtraukdams savu pastaigu. — Darīšanas, visai nopiet­nas darīšanas. Bet es arī nevaru runāt, kad jūs šūpoja­ties un pietupstaties. Lūdzu, apsēdieties uz dīvāna!

Luksa paskatījās uz Presto, pāris lēcienos noskrēja līdz dīvānam un apsēdās uz tā ar visām kājām, pamez­dama kurpes uz mozaīkas grīdas. Presto piegāja pie viņas un sacīja:

—    Labi. — Redzams, viņš pielika neticamas pūles, lai saglabātu pilnīgu mieru, savaldītu savas rokas un kājas un nekustinātu pīles degunu.

—   Heda Luksa! Mis Heda… Es neprotu runāt. Man grūti. Es jūs mīlu un gribu, lai jūs kļūtu mana sieva!

Nodevīgais deguns atkal sāka cilāties un šķobīties. Heda nolaida acis un, valdīdama uzmācošos smieklu vilni, atbildēja iespējami nopietni un mierīgi: