Pazaudētā seja

Tonio bija savā ziņā dabas brīnums, īsts Leidenes trauks, neizsīkstošs smieklu akumulators. Bija grūti iz­skaidrot, kāpēc ikviens viņa žests izraisa tādus nevaldā­mus smieklus, taču pretoties tieksmei smieties neviens

nevarēja. Pat pazīstamā skaistule lēdija Traina nebija varējusi apvaldīt smieklus, kaut gan, kā apgalvoja visi viņas paziņas, lēdija savu mūžu nebija smējusies, slēp­dama savus nelīdzenos zobus. Pēc amerikāņu kritikas domām, lēdijas Trainas smiekli bija ģeniālā amerikāņu komiķa lielākā uzvara.

Savu dabas doto talantu Presto desmitkāršoja ar ļoti savdabīgu tēlošanas veidu. Presto tēloja tikai traģiskās lomas. Viņam speciāli rakstīja scenārijus pēc Šeķspīra, Šillera, pat Sofokla traģēdiju motīviem. Tonio — Otello, Manfrēds, Edips … Tā būtu profanācija, ja Presto ne­tēlotu savas traģiskās lomas ar visu īstena itālieša sirdsdedzi un kaismi.

Bastera Keitona komisms slēpās viņa sejas nekustī­gās, «traģiskās» maskas pretruna ar situāciju komismu. Tonio Presto komisms bija pretrunā gan ar situācijām, gan apstākļiem, gan viņa paša iekšējiem pārdzīvoju­miem, gan ar viņa neiedomājamo, nejēdzīgo, neiespē­jamo augumu, ar viņa pajaco žestiem. Varbūt vēl nekad komiskais nebija pacēlies līdz tādiem augstumiem.

Tikai viens cilvēks, liels Eiropas rakstnieks un ori­ģināls domātājs, uz amerikāņu žurnālista jautājumu, kā viņam patikot Antonio Presto tēlošana, atbildēja: «Presto ir drausmīgs savā bezcerīgajā dumpī» Taču to nebija sacījis amerikānis, turklāt šo teikumu bija pat grūti saprast. Par kādu dumpi rakstnieks runāja, pret ko dumpojās Presto? So teikumu drīz vien aizmirsa, vienīgi pats Antonio Presto rūpīgi glabāja atmiņā šo ārzemnieka atsauksmi. Antonio Presto likās, ka šim vie­nīgajam cilvēkam bija izdevies ielūkoties viņa dvēselē.

—   Hofman, Hofman! Vai tev šķiet, ka šis ir labs apgaismojums?

Operators Hofmanis, flegmātisks vācietis rūtainā uz­valkā, vērīgi ielūkojās aparāta vizierī. Gaisma tā apspī­dēja Presto seju, ka ēna nepietiekami spilgti iezīmēja Presto iekritušo degunu.

—   Jā,- gaisma krīt pārāk stāvus. Nolaidiet sofītu un pagrieziet mazliet uz kreiso pusi.

—   Tūlīt! — strādnieks atsaucās.

Melna ēna krita uz Antonio virsdeguni, un seja kļuva vēl smieklīgāka. Sai apgaismojumā pie loga vajadzēja noritēt traģiskai scēnai — neveiksmīgs mīlētājs, nabaga meistardziedonis, ko tēloja Presto, atklāj mīlestību ka­raļa zeltmatainajai meitai. Princesi tēloja Amerikas ekrānu zvaigzne Heda Luksa.

Tonio Presto parasti pats vadīja to filmu režiju, ku­rās piedalījās. Arī šoreiz pirms Hedas Luksas ierašanās viņš sāka mēģināt ar statistiem dažas masu scēnas. Kāda jauna, nepieredzējusi statiste nepareizi pārsoļoja pār skatuvi. Presto ievaidējās un lūdza viņu pāriet vēl­reiz. Atkal nepareizi! Presto sāka svaidīties ar rokām kā vējdzirnavu spārniem un spiegt smalkā bērna balstiņā:

—   Vai tad tik grūti staigāt pa grīdu? Es jums tūliņ parādīšu, kā to dara. — Un, nolēcis no paaugstinājuma, Presto «parādīja». Viņš parādīja ļoti uzskatāmi un pa­reizi. Visi saprata, kas vajadzīgs, bet reizē ar to tas bija tik smieklīgi, ka statisti nenovaldijās un sāka skaļi smie­ties. Presto sanāca dusmas. Kad viņš dusmojās, tad kļuva divkārt smieklīgs. Statistu smiekli kļuva jau ho- mēriski. Baroni un bruņinieki tvēra pie vēderiem un vār­tījās pa grīdu, galma dāmas smējās līdz asarām, sabo­jādamas grimu. Karalim nokrita parūka. Presto skatījās uz šo stihisko nelaimi, kam par cēloni bija viņa neparas­tais talants, tad pēkšņi piecirta kāju, saķēra galvu un aizskrēja aiz kulisēm. Nomierinājies viņš atgriezās «pili» un gluži bāls sacīja:

—   Es došu rīkojumus, stāvot aiz ekrāna.

Mēģinājums turpinājās. Visi Presto aizrādījumi bija

ļoti saprātīgi un apliecināja viņa lielo režisora piere­dzi un talantu.

—   Mis Heda Luksa atbraukusi! — paziņoja režisora palīgs.

Presto nodeva vadības grožus palīga rokās un devās pārģērbties un nogrimēties.

Pēc divdesmit minūtēm viņš ienāca ateljē jau meis- tardziedoņa tērpā. Ne kostīms, ne grims nespēja no­slēpt viņa ķēmīgumu. Ak, cik smieklīgs viņš bija! Sta­tisti ar pūlēm novaldīja smieklus un raudzījās sānis.

—   Kur tad Luksa? — Tonio nepacietīgi jautāja. Partnere kavējās. Jebkurai citai māksliniecei tas nebūtu

pagājis bez sekām, taču Luksa varēja atļauties šādus untumus.

Beidzot viņa parādījās, un viņas ierašanās, kā vien­mēr, radīja lielu efektu. Sās sievietes skaistums bija ne­parasts. Ari Hedu Luksu varēja nosaukt par akumula­toru, tikai cita veida. Šķita, ka daba būtu krājusi pa drusciņai simtiem gadu ilgi visu to, kas var apburt cii- : vēkus, krājusi pa drupatiņai, izdarījusi «atlasi» vecmā- ! muļām un vectētiņiem, lai beidzot pēkšņi savāktu vienuviet visu spožo skaistuma un sievišķīgās burvības arsenālu.

Antonio Presto nervozi sakustējās platais pīles de­guns, kad viņš paskatījās uz Luksu. Un visi, sākot ar režisoru un beidzot ar pēdējo namdari, pievērsa acis Hedai. Statistes lūkojās viņā gandrīz vai ar dievināšanu.

Presto deguns kustējās aizvien rosīgāk, it kā ostot gaisu.