Pazaudētā seja

— Gaismu! — Presto iesaucās smalkā balsī, kas aiz uztraukuma bija kļuvusi vēl spalgāka un griezīgāka.

Vesela gaismas jūra pārplūdināja ateljē. Šķita, ka Heda Luksa atnesusi šo gaismu līdzi. Hedas pseido­nīms 1 viņai tikpat labi atbilda kā Presto viņējais.

Pirms uzņemšanas Presto nolēma izmēģināt galveno kadru — meistardziedoņa izskaidrošanos ar karaļa- meitu.

Luksa apsēdās augstā atzveltnes krēslā pie loga, uz­lika ar zeltu izšūtā kurpītē auto kāju uz koķgriezumiem rotātā soliņa un paņēma rokā šuvekli. Lielisks dogs tīģera krāsā nogulās viņai pie kājām. Godbijīgā atsta­tumā no princeses nostājās Presto un sāka «dziedāt» par cēlu mīlestību pret dāmu. Karaļa meita neskatās uz viņu. Viņa noliec galvu aizvien zemāk un smaida par kaut ko. Varbūt viņa šobrīd domā par skaisto bruņinieku, kurš pēdējā turnīrā viņai par godu uzveicis visus preti­niekus un apbalvots ar viņas debešķīgo smaidu. Taču meistardziedonis iztulko šo smaidu citādi — ne velti viņš ir dzejnieks.

Viņš tuvojas princesei, dzied aizvien dedzīgāk.

viņš… nokrīt princeses priekšā ceļos un sāk runāt par savu mīlestību.

Nedzirdēta bezkaunība. Neticams apvainojums. Briesmīgs noziegums …

Princese, nepaceldama galvu no šuvekļa, sarauc pieri. Viņas acis met zibeņus, viņa trīs reizes uzsit ar zeltītajā kurpītē ieauto kājiņu pa soliņu. Ieskrien kalpo­tāji, saķer meistardziedoni un aizved uz cietumu. Meistardziedonis zina, ka viņu gaida spīdzināšana un nāve, bet viņš nenožēlo padarīto un raida savai iemīļo­tajai pēdējo skatienu, pilnu mīlas un padevības. Viņš labprat dosies nāvē.

Skats noritēja teicami. Presto ir apmierināts.

—   Var uzņemt, — viņš saka Hofmanim. OpeTators jau stāv pie aparāta. Visu scēnu viņš noskatījies pa savu vizierstiklu. Presto atkal nostājas godbijīgā pozā pie Hedas krēsla.

—   Uzņemu! — Hofmanis brīdina.

Aparāta rokturis sāk griezties. Skats atkārtojas ne­vainojami. Meistardziedonis dzied, princese noliec galvu aizvien zemāk un smaida. Meistardziedonis tuvojas princesei, nometas ceļos un sāk savu dedzīgo runu. Lai aktieriem radītu attiecīgu noskaņojumu, ateljē spēlē labs stigu orķestris. Presto aizrāvies. Viņš tēlo ne tikai ar žestiem un savas sejas bagātīgo mīmiku vien. Viņš arī runā kā īsts dramatisks aktieris, viņš čukst kaislīgos atzīšanās vārdus ar tādu izjūtu un spēku, ka Luksa, aizmirsusi desmitiem reižu atkārtoto kustību un žestu secību, mazliet paceļ galvu un drusku pārsteigta pa­šķielē uz partneri.

Un šai momentā notiek kaut kas tāds, ko nav pare­dzējis ne scenārists, ne režisors.

Presto, šis cilvēciņš ar īsajām kājelēm, lielo galvu, ar kustīgo pīles degunu atzīstas mīlestībā. Tas likās He- dai Luksai tik aplami, nejēdzīgi, komiski, neiespējami, ka viņa pēkšņi iesmējās neapturamus smieklus.

Tie bija homēriski smiekli, kas piepeši uzbrūk cilvē­kam kā briesmīgas slimības lēkme un nelaiž vaļā, turot ķermeni krampjainā sasprindzinājumā, laupot spēku, izraisot asaras. Luksa smējās tā, kā vēl nekad nebija smējusies savā mūžā. Viņa tikko vairs spēja atvilkt elpu, kad no jauna izplūda bezgalīgos, sudrabainos smieklos. Šuveklis izkrita no rokām, viena no zeltainajām bizēm nokārās līdz grīdai. Sabiedētais dogs pietrūkās kājās un neizpratnē lūkojās uz savu saimnieci. Ari apjukušais Presto piecēlās un raudzījās Hedā, drūmi savilcis uzacis.

Smiekli tikpat lipīgi kā žāvas. Nepagāja ne mirklis, kad smieklu dārdi jau skanēja visā ateljē. Statisti, namdari, montieri, dekoratori, grimētāji — visi bija smieklu varā.

Presto vēl stāvēja kādu sekundi, tad pēkšņi pacēla rokas un izvaibstītu seju, sažņaudzis dūres, paspēra soli uz Luksas pusi. Šobrīd viņš izskatījās drīzāk briesmīgs nekā smieklīgs.

Heda paskatījās uz Presto, un viņas smiekli piepeši aprāvās. Tikpat pēkšņi apklusa smiekli visā ateljē. Or­ķestris sen jau bija beidzis spēlēt, jo muzikantiem sme­joties lociņi bija izkrituši no rokām. Nu ateljē iestājās klusums.

Šis piepešais klusums it kā atžilbināja Presto. Viņš lēni nolaida rokas, lēni apgriežas un, šļūkdams kājas, nogāja līdz lielam dīvānam un iekrita tanī uz mutes.

—   Piedodiet, Presto, — Heda negaidot pārtrauca klusumu. — Es uzvedos kā skuķe, un manu muļķīgo smieklu dēļ sabojāti tik daudzi metri filmas.

Presto grieza zobus. Viņa domā tikai par sabo­jāto filmu . ..