Pazaudētā seja

—   Nezaudē prātu, Tonio! Ja ārsts patiesi pārvērtīs tavu ārieni, tu nebūsi spējīgs tēlot meistardziedoņa lomu filmā «Mīla un nāve». Pēc līguma tev tas jādara.

—   Pie velna ar līgumu!

—   Un tu maksāsi līgumsodu?

—   Pie velna ar līgumsodu! Saki, Hofman, — vai varu paļauties uz tevi kā uz draugu? — Hofmanis palo­cīja galvu. — Tad klausies. Es nezinu, cik ilgi ārsts mani paturēs pie sevis. Ja man Sakrarnento nekas ne­izdosies, es braukšu uz Parīzi. Katram gadījumam es noteicu vairāk laika, nekā var ievajadzēties: es būšu projām četrus mēnešus. Tu sen jau gribēji apmeklēt Sandviča salas. Brauc turp! Atpūties, izvēdinies un at­ved mājās lielisku dabasskatu filmu. Bez aparāta jau tu nevari dzīvot, tas katram zināms. Manu villu pieskatīs Sebastjans, uz viņu var pilnīgi paļauties. Sebastjan! Vai čemodāns kārtībā?

—   Pēdējo reizi saku tev: apdomājies! Tavs de­guns — tā ir tava bagatiba!

—   Kur tu aizķēries, Sebastjan? Izsauc pa tālruni taksi!

IV

Šoreiz avīzes nebija melojušas: doktors Sorokins pa­tiešām eksistēja un «darīja brīnumus». Presto bez se­višķām pūlēm uzmeklēja viņa dziedniecības iestādi. Tā atradās gleznainā ielejā netālu no Sakrarnento pi-lsētas. Skaists priežu parks aptvēra veselu pilsētiņu ar baltām ēkām. Visa šī pilsētiņa piederēja vietējam ārstam, pazīstamajam hirurgam Kruksam, kas bija ataicinājis Sorokinu, lai ieviestu jaunas ārstēšanas metodes.

Presto ļoti iepatikās dziedniecības iestāde un tanī nodibinātā kārtība. Sorokins nenoteica slimajiem stingru slimnīcas režīmu un ļāva tiem diezgan lielu brīvību. Da­ļēji to veicināja arī pati ārstēšanas metode. Slimie no­teiktās stundās dzēra pulverus vai mikstūru, dažus apstaroja ar rentgena stariem, un visiem bija jāierodas uz pārbaudi ik pēc trim dienām. Tad viņus nosvēra, iz­mērīja augumu, locekļu garumu, fotografēja. Pārējā laikā viņi jutās samērā brīvi: pieaugušie dzīvoja savu parasto dzīvi, ēda iemīļotos ēdienus un rīkojās ar savu laiku pēc patikas. Viņiem tikai neļāva atstāt slimnīcas teritoriju bez ārsta atļaujas.

Presto ierādīja nelielu, atsevišķu kotedžu ar skaistu puķu dārzu. Ziedu un priežu smarža piepildīja istabas.

Pēc.lielās un krāšņās villas kotedža Presto šķita ļoti maza un pat trūcīgi iekārtota. Tas viņu tomēr nemaz neapbēdināja. Viņš taču dzirās sākt jaunu dzīvi, tāpēc arī visai apkārtnei vajadzēja būt jaunai un neparastai.

Pirmā Presto sastapšanās ar doktoru Sorokinu no­tika ārsta kabinetā pieņemšanas laikā. Doktors bija pār­steigts, ieraudzījis Presto kā savu pacientu, taču labi prata noslēpt savu izbrīnu un, galvenais, nesmējās, ar ko tūliņ iekaroja Tonio simpātijas.

—   Par ko jūs sūdzaties, mister Presto?

—   Par likteni, — Presto atbildēja.

Sorokins ar izpratnes pilnu seju klusēdams un līdz­jūtīgi pamāja ar galvu un sacīja:

—   Mums, šolaiku cilvēkiem, «nepielūdzamais lik­tenis» ir tikai cēlonības likums. Tāpēc mēs vairs nelū­dzamies likteni, bet saņemam to stingri aiz dziesmas. Jūs esat pēdējais slimnieks, pieņemšana beigusies. Iesim pastaigāt pa parku un parunāsimies tur, — viņš piebilda, ielūkojies pulkstenī.

Bija skaists vasaras vakars. Presto un Sorokins so­ļoja pa celiņu, kas bija nokaisīts ar dzeltenām smiltīm un veda uz tālāku parka nostūri.

—   Tātad jūs sūdzaties par likteni? — Sorokins at­kārtoja.

—   Jā, — Presto dedzīgi atsaucās. — Kāpēc cilvēks var pārmainīt uzvārdu, dzīves vietu, profesiju, pavalst­niecību, bet nevar pārmainīt savu seju? Tā ir nemainīga kā lāsts, kā Kaina zīme, ja nerēķinām gauso pārvēršanos gadu gaitā no bērnības līdz vecumam.

Doktors papurināja galvu.

—   Jums nav taisnība. Jums nepavisam nav taisnība! Ne tikai mūsu seja, bet arī visas mūsu ķermeņa formas nav nekas pastāvīgs, nemainīgs. Tās ir mainīgas un plūstošas kā straume. Mūsu miesa nepārtraukti deg, gaist, un izgaisušā vietā visu laiku veidojas kas jauns. Pēc mirkļa jūs vairs neesat tas, kas bijāt, un pēc dažiem gadiem jūsu miesā nebūs ne atoma no tiem, kas tagad to sastāda.

—   Un tomēr mans vakarējais «es» tikpat līdzīgs manam šodienas «es» kā viena ola otrai, — Presto no­pūzdamies sacīja. Sorokins pasmaidīja. Taču šis smaids Presto neapvainoja, jo doktors smaidīja par viņa vār­diem, nevis žestiem.

—   Jā, pastāv ilūzija par formu nemainību. Taču šī ilūzija rodas tāpēc, ka ķermeņa formas tiek no jauna veidotas pēc tā paša parauga kā mūsu «izgaisusi» miesa, kas sadegusi un izzudusi vielu maiņā. Un tas no­tiek tikai tāpēc, ka iekšējās sekrēcijas orgāni ar saviem hormoniem virza celtniecību pēc reiz jau nosprausta plana.

—   Vai tad tas neliecina par formu pastāvību?

—   Nekādā gadījumā. No bronzas izlieta statuete nemainās, kamēr laika zobs to nesagrauž. Tai ir nemai­nīgas formas. Mūsu ķermeņa formas ir pavisam kas cits. Ja vien kāds no iekšējās sekrēcijas dziedzeriem sāks savā darbā kaut mazliet novirzīties no noteiktā plāna, kad jau mūsu ķermeņa formas sāks pārvērsties kā vasks uguns tuvumā. Mūsu plūstošās formas sāks gaist, un galu gala radīsies pilnīgi jaunas formas. Labāk paska­tieties uz šiem slimniekiem.