Pazaudētā seja

Pitčs jautājoši pavērās Olkotā.

—   Jūs man neticat — tas ir pilnīgi saprotams! Pat miesīga māte mani nepazītu, bet es jums tūliņ pierā­dīšu, ka esmu Tonio Presto.

—   Lūdzu, nepūlieties pierādīt, es jums pilnīgi ticu, — misters Pitčs steigšus atbildēja. — Ko tad jūs vēlaties, e… e… mister Presto?

—   Es neviļus dzirdēju jūsu vārdus, ka jūs gribat mani iesūdzēt par to, ka esmu aizbraucis, pirms vēl pa­beigta filma «Mīla un nāve». Varat negriezties tiesā. Es samaksāšu līgumsodu. Taču šī filma jāuzņem no jauna. Es atkal tēlošu meistardziedoni, tikai jaunā filma nebūs vairs komēdija, bet traģēdija.

—   Jā-a, traģēdija, — novilka Pitčs. — Jūs esat labi informēts par mūsu lietām. Bet… šis triks neizdosies, jaunais cilvēk!

—   Tātad jūs neticat, ka esmu Tonio Presto?

—   Ticu, ticu, bet… jūs esat Tonio Presto no pavi­sam cita materiāla. Jūs neesat mums vajadzīgs, lai jūs būtu kas būdams. Ar tādiem šabloniskiem Apoloniem, kāds esat jūs, pilna visa pasaule, bet Tonio Presto bija neatdarināms, neatkārtojams savā neglītumā. Viņš bija ūnikums! Un, ja jūs patiešām esat jaunā veidā iemie­sojies Tonio Presto, kam es … ticu, tad ar kādām tiesī­bām jūs to darījāt? Jūs noslēdzāt ar mums ģenerālkon- traktu uz desmit gadiem, turklāt vēl vairākus atsevišķus līgumus par piedalīšanos dažādās filmās. Neviena civil- liste nevienai valstij nav izmaksājusi tik daudz, cik jūs izmaksājāt, mums. Par ko mēs maksājām jums tādu traku naudu? Par jūsu neatdarināmo degunu! Mēs mak­sājām par to tā, it kā tas būtu no zelta! Kur tagad ir šis dārgums? Ko jūs esat ar to izdarījis? Briljants Tonio Presto pīles snīpja lielumā ir nevērtīgs krāms, salīdzi­not ar mistera Presto degunu. Jums nebija ne morālu, ne juridisku tiesību laupīt mums savu degunu. Tas bija mūsu deguns, nevis jūsējais! Jā, jā! Tonio Presto de­guns piederēja visiem kā brīnumaina dabas velte. Kā jūs drīkstējāt nolaupīt sabiedrībai šo velti? Jūs redzat, es runāju ar jums kā ar Tonio Presto. Ko jūs varat sa­cīt sev par attaisnojumu?

—   Mani attaisnos nevis vārdi, bet darbi. Ļaujiet man uzstāties objektīva priekšā, un jūs redzēsiet, ka jaunais Presto ir dārgāks par veco!

Pitčs salēcās atzveltnes krēslā.

—   Jūs neesat Presto! Tagad es redzu, ka jūs neesat Presto! Jūs esat jauneklis, kurš ilgojas kļūt par- kino­zvaigzni. Jūs noklausījāties mūsu sarunu par Presto un sākāt riskantu spēli. Tonio Presto nebūtu sacījis to, ko sacijāt jūs. Tonio Presto zina, ka talants ir otrās šķiras prece. Galvenais ir reklāma. Talantīgi cilvēki iet bojā sētmalā, neviena nepazīti, nenovērtēti un neatzīti, ka­mēr reklāma var pacelt neapdāvinātu radījumu slavas augstumos. Presto bija nesalīdzināms, lielisks, apbu­rošs, bet, lai velni sadedzina mani kā vecu kinofilmu, ja tādi paši Tonio dučiem nemētājas pa gada tirgus ba­lagāniem …

—   Jūs nupat sacījāt, ka Presto un viņa deguns ir ūnikums.

—    Jā, tā es teicu un teikšu vienmēr! Teikšu tāpēc, ka par šā deguna reklamēšanu esmu izdevis vairāk par miljonu dolāru, iekams vēl šis deguns parādījās uz ekrāna. Katra kinomākslinieka slava ir tieši proporcio­nāla tām summām, kas izšķiestas par reklāmu. Tonio Presto to labi zināja, kaut viņš sevi augstu vērtēja. Ne­taisiet traģiskus žestus! Pieņemsim, ka jūs esat īstais Tonio Presto, tas ir, ka esat bijis. Pieņemsim, ka jums ir tā pati Presto «dvēsele» un «talants». Bet vai es ar savu kinoaparātu uzņemu dvēseli? Lai cik ģeniāls jūs būtu, kaut vai trejkāršs ģēnijs — publika jūs nepazīst, un tā ir jūsu nelaime. Un izveidot no jums jaunu Presto, Presto — traģiķi, tas prasītu pārāk daudz darba un izdevumu, tas būtu garlaicīgi. Pietiek! Es uz laiku pār­traucu kinozvaigžņu un ģēniju ražošanu. Pārāk dārgs prieks! Jūs neesat mums vajadzīgs, jaunais cilvēk! Pa­sveiciniet mūsu veco Tonio Presto, ja jūs viņu pazīstat un satiksiet, un pasakiet, ka mēs ar nepacietību gaidām viņu un tēvišķīgi skūpstām viņa visusvētāko snābli!

—   Es tomēr palieku pie savas prasības…

—    Veltīgi! Es pieņemu, ka jūs esat ģēnijs, taču publika noticēs jūsu ģenialitātei tikai tad, kad vaiņagošu jūsu galvu ar naudas zīmju oreolu. Novēlu jums panā­kumus kādā citā nozarē! Varbūt jums izdosies iestāties darbā pie advokāta vai kļūt par bankas ierēdni. Ienā­kumi jums būs mazi, bet kas tur vainīgs? Jūs pats esat izdzinis sevi no paradīzes, ja jūs patiešām esat Tonio Presto.

Pitčs piezvanīja un lika sulainim izvadīt ārā jauno cilvēku.

Spēle bija zaudēta.

—   Kas bija šis jauneklis? — jautāja juriskonsults, kad durvis aizvērās. — Jūs runājāt ar viņu tā, it kā jūs daļēji ticētu, ka viņš patiešām bijis Tonio Presto.