Pazaudētā seja

—   Jūs vairs neesat Presto. Tas jau ir pats galvenais. Jūs bijāt dievs briesmonis, bet neatdarināms savā ne­glītumā. Tagad jūs esat skaists kā Apolons, bet pūlis jūs tādu nepazīst. Jūs esat pārvērties par nezināmu skaistu jaunekli. Necildināts skaistums — tas ir vēl bē­dīgāks nekā izdaudzinātais Presto neglītums. Es ne­gribu, es nevaru pieļaut, lai par mani runātu, ka Luksa, vecumam tuvojoties, — jūs zināt, ka esmu divus gadus vecāka par jums, — ka Luksa, vecumam tuvojoties, no­pirkusi par saviem miljoniem jaunu vīru — neapdāvi­nātu, nevienam nezināmu, bet glītu jaunekli. Un diezin vai jūs pats gribētu kļūt par «slavenības vīru». Vīrie­tim ar pašmīlu tā ir nepievilcīga loma. Turklāt jūs esat slavas un panākumu izlutināts.

—   Kas jums sacīja, ka mani neviens nepazīst? Vai tad es neesmu Tonio Presto? Presto ir uzlicis jaunu masku, bet vai tāpēc viņš vairs nav Tonio? Vai tad' mans talants, mans ģēnijs ir zudis? Kādreiz es smīdi­nāju cilvēkus, tagad es satricināšu viņu sirdis. Es biju komiķis, pajaco, tagad es būšu traģiķis. O, kā es tēlošu!

Ticiet man, skatītāji būs satricināti līdz sirds dziļumiem, kad ieraudzīs uz ekrāna Presto — traģiķi. Pūlim elpa aizrausies asarās. Bet es kāpšu vēl augstāk. Ja es biju

pusdievs, tad tagad kļūšu dievs!…

—   «Būšu, kļūšu, tēlošu»… Tie ir tikai sapņi. Ceļš

līdz ekrānam ir ērkšķains un ļoti grūts, bieži vien nepie­ejams tiem, kas sapņo par slavu.

—   Kāpēc jūs sakāt to man? Vai tad es nezinu, ka

kļūt par slavenību nav viegli? Bet es taču … pieņem­sim, ka es esmu nevienam nezināms jauneklis. Taču man ir labs «mantojums», ko man atstājis Tonio Presto: visu atzīts talants, lieliska kinotehnikas pazīšana, bei­dzot sakari..«

—    Bet jums nav paša galvenā: Tonio Presto neti­cami smieklīgā pīles deguna. Un pūlis jūs nepazīs.

—    Es viņu piespiedīšu mani pazīt. Atcerieties, ka tā ir jūsu pēdējā atruna. Un ja es ieradīšos pie jums, slavas un pūļa dievināšanas vaiņagots?

—   Es būšu jūsējā.

VIII

Piekļūt pie mistera Pitča atjaunotajam Tonio Presto bija daudz grūtāk nekā piekļūt pie Hedas Luksas. Mis­tera Pitča nesamaksājamo laiku apsargāja vesels bars cerberu, kuri bija mēmi un kurli pret visādiem argu­mentiem, lūgumiem un pārliecinājumiem. Redzēdams, ka vārda ierocis ir bezspēcīgs, Tonio nolēma izlauzties cauri blokādei ar spēku. Viņš atgrūda sulaini un ātri metās tālāk. Par laimi, Tonio labi zināja istabu izvie­tojumu un tāpēc bez sevišķām grūtībām sasniedza mis­tera Pitča kabinetu un paspēja aizcirst durvis.

Presto ieraudzīja pazīstamo kabinetu ar dziļiem ādas atzveltņiem, mīkstiem paklājiem un ar kinomākslinieku fotogrāfijām un portretiem greznotām sienām. Redzamā vietā, centrā, bija viņa paša portrets. Presto bija atvei­dots dabiskā lielumā un attēloja Otello ar Dezdemonas lakatiņu rokās. Cik reižu Presto bija apmeklējis šo ka­binetu! Pitčs vienmēr bija izturējies visai laipni, piedā­vājis labus cigārus, atsēdinājis atzveltnes krēslā, vispār uzņēmis viņu kā dārgu viesi.

Misters Pitčs sēdēja savā parastajā vietā, pie rak­stāmgalda, uzlicis izstieptās kājas uz dokumentu ska­pīša, un sarunājās ar juriskonsultu misteru Olkotu.

—    Kontraktā paredzēts pieci simti tūkstošu dolāru liels līgumsods, — misters Pitčs runāja, nelikdamies Presto redzam. — Ja misters Tonio Presto aizbēdzis sazin uz kurieni, nepabeidzis iesāktās filmas «Mīla un nāve» uzņemšanu, tad viņam, tas ir, Presto, jāsamaksā līgumsods un jāatlīdzina zaudējumi. Komercijas daļa dos jums izziņu, cik izmaksājusi nepabeigtās filmas uz­ņemšana līdz Presto pazušanas dienai. Sagatavojiet pieprasījumu!

—    Bet kam mēs to iesniegsim? — jautāja juriskon­sults. — Vai nebūtu prātīgāk pagaidīt, kamēr Presto atgriežas? Varbūt viņa vairs nav starp dzīvajiem. Klīst visādas baumas.

—    Tieši tāpēc nedrīkstam neko atlikt! Mēs iecelsim viņam aizbildni, kas atbildēs tiesas priekšā, un apķīlā­sim viņa īpašumu. Vai tad jūs nesaprotat manu nolūku?

So sarunu pārtrauca sulainis, kas, mirkli pamīņājies aiz durvīm, nolēma pārkāpt bargo reglamentu un ienākt kabinetā bez pieteikšanas, lai attaisnotu savu negribēto nevīžību.

—    Piedodiet, mister, — sulainis sacīja, — bet šis misters (un viņš norādija ar acīm uz Presto) patvaļīgi iegāja jūsu kabinetā, par spīti visiem maniem…

Misters Pitčs paskatījās uz Presto. Misteram Pitčam bija savi principi. Viņš bija stingri jo stingri piekodi­nājis kalpotājiem nepielaist pie viņa «diedelējošus jau­nekļus», taču, ja kāds no tiem šādā vai tādā kārtā bija ielavījies viņa kabinetā, misters Pitčs izturējās pret to

ļoti laipni un nelika manīt, ka šāda ielaušanās ir ne­patīkama.

Misters Pitčs pameta ar galvu, lika sulainim iet ārā un visai laipni apvaicājās, ko svešais misters vēloties.

—   Es varu sniegt jums dažas ziņas par Antonio Presto, — Tonio atteica.

—    Ak tā? Tas ir ļoti interesanti. Runājiet ātrāk. Vai viņš ir dzīvs?

—    ir jā, ir nē. Tāda Tonio Presto, — un Tonio no­rādīja uz savu ģīmetni zeltītā ietvarā, — tāda Presto

vairs nav. Tonio Presto ir dzīvs un stāv jusu priekša jaunā veidā. Es esmu Tonio Presto!