Pazudusas dveseles. Veca muiza

Durvis atveras ar cikstesanu: atveruma paradijas virietis ar izlobitiem matiem un laternu roka.

"Pasteidzieties, mans kungs, steidzieties, naciet ieksa, es aizslegsu durvis," vins atri sacija.

Kungs ieslideja ieksa un, smagi elpodams, nogazas uz veca kresla, no kura atskaneja zelojosa skana.

Darznieks steigsus aizvera durvis, noklikskinaja sledzene un paspieda aizbidni. Tad vins skersoja vinu un ieleja sals tacinu ieejas prieksa. Virietis ar ieroci, noverojot sis darbibas, skeptiski pakratija galvu un sacija:

– Prieks kam tas viss? Manticiba jus neglabs no arpuse esosajiem neliesiem. Vai esat vinus redzejusi Montiju? Vai jus redzejat, ko vini izdarija ar Arciju? Brutes, es ar viniem samierinasos par so un par visu parejo.

– Skolotaj, es tev vairakkart teicu: sis ipasums ir noladets, seit dzivo launums…

– Ak Dievs, Montij! Es neesmu religiozs, es neticu sim mulkibam, bet ar savu keceribu jus spiezat mani veltigi pienemt Dieva vardu. Vai jus kaut ko redzejat?

– Es naktis ara neskatos.

– Bet velti! Ta ir tava atbildiba…

– Lai pieskatitu darzu, ser, bet ne lai pasargatu no spokiem. Es tev ne reizi vien esmu teicis, mans kungs, uzaicini priesteri, lai vins visu seit aplej ar dievisko udeni un lasi lugsanas, redzi, un nomierinies brasi.

Montijs piegaja pie loga, iztaisnoja aizkaru un uzleja uz palodzes otro rindu sals. Lords piecelas un devas uz izeju:

– Panem savu lukturiti, iesim un paskatisimies velreiz.

Darznieks piesteidzas pie durvim un, izpletijis rokas, tas noblokeja:

"Mans kungs, es jus nelaidisu ara un pats neiesu ara." Ja gribi, nosauj mani. Bet es joprojam to neatbrivosu.

– Kads tu esi mulkis, Montij, – Lords paraustija plecus un atgriezas sava kresla. Gandriz uzreiz vins piecelas un apgulas nesaklataja gulta, nenovilcis zabakus. Vins atbalstija ieroci pret gultu un pievilka segu lidz zodam.

– Tatad, gaidisim ritu. "Pamodiniet mani, ja vel kaut kas notiek," vins nomurminaja un, neskatoties uz visu notikuso, pec briza aizmiga.

Saules stari ielukojas maja ar pelekam flizem. Sakuma piesardzigi un bazigi, tad arvien neatlaidigak. Vini nolaidas uz lielas melnas musinas, kas ar vispretigako dukonu nolaidas uz gulosa Kunga deguna. Vins vinai iesita ar neapzinatu kustibu un tadejadi pamodas. Vins izstaipijas, saldi zavajas un tad nipri satvera ieroci. Vins paskatijas apkart istaba: aizkari bija aizvilkti, uz galda staveja tejkanna bez vaka, virs kuras virpuloja tvaiki. Un ne minas no Montija. Kungs atkal izstaipijas, kaut ko nomurminaja zem deguna, piecelas un izgaja no majas.

"Montij," vins klusi sauca darzniekam, bet nesanema atbildi.

Vins gaja pa brugeto taku, uzmanigi apskatidamies apkart. Ara neviena nebija. Vins izgaja zaliena savrupmajas prieksa un samazinaja atrumu. Vins devas uz saplisusas laternas pusi, palukojoties uz vartiem, kas bija atverti. Vins pienaca tuvak.

"Mans nabaga Arcijs," Lords skumji sacija, pakratidams galvu. – Ko sie neliesi tev nodarija… Vini nogalinaja nevainigu dzivnieku, lai mani iebiedetu. Vini nogalinaja draugu… Ak, Arcij, kapec tu atgriezies…

Kungs dzirdeja kada balsi un pagrieza galvu pret vartiem: pa zemes celu cilveki tuvojas savrupmajai. Virietis samiedza acis, bet nepazina svesiniekus. Turejis ieroci gataviba, vins piegaja pie vartiem un saka tos aizvert, tacu vinu aptureja kluss zvans:

– Kungs, pagaidiet, neaizsledziet to!

Kungs beidzot ieraudzija tuvojosos pari: tas bija pazudusais darznieks un virietis melna sutana.

– Montij, kapec tu vinu atvedi? Es tev teicu, ka nevelos vinu seit redzet.

– Nomierinieties, Karpentera kungs. Esmu ieradies pec jusu darznieka ieluguma. Vins ir ticigs un vinam ir visas tiesibas uz manu palidzibu. Tomer tapat ka jus.

"Tatad ielieciet to sava baznica, nevis mana ipasuma," Kungs nomurminaja un turpinaja slegt vartus.

Priesteris iesmejas un paskatijas uz Montiju, daridams darzniekam, ka vins tur neko nevar darit. Vins uzreiz visu saprata un, satveris restes, kliedza:

– Mans kungs, apzelojies! Jus pats varat redzet, kas seit notiek: salkonas, silueti, beigti putni un tagad jusu suns. So problemu nevar atrisinat ar savienu no pistoles. Tikai baznica ir spejiga uzveikt so launumu. Es ludzu jus, laujiet tevam Jakovam apskatit ipasumu un iesvetit vismaz manu maju. Citadi es dodu vardu, mans kungs, es seit vairs neatgriezisos!

Visa si sasteigta tirade ne mazaka mera neietekmeja Karpentera viedokli, kurs metodiski turpinaja vicinat vartus aizsledzoso kedi. Tomer pedeja fraze vina izraisija patiesu izbrinu.

– Ko tu saki, Montij? Vai esmu bijis slikts saimnieks? Vai man par tevi vienalga? Vai mes tomer neesam veci draugi? Bez jusu rokam darzs pilniba sabruks, jus zinat. Es nevaru laut tam notikt. Musu pienakums ir rupeties par ipasumu.

"Tad paklaujieties manam lugumam." Tas neaiznem daudz laika. Vai ta nav, tev Jakov?

– Tev taisniba, Montij, es varu tikt gala pirms pusdienlaika.

Kungs, sakodis zobus un no zem uzacim skatidamies uz viru sutana, negribigi ar roku izdarija viesmiligu zestu: