Pazudusas dveseles. Veca muiza

"Nac ieksa, svetais tevs," vins nomurminaja caur zobiem, "un es domaju, ka pagaidam paliksu maja."

* * *

Saule jau sen bija atstajusi savu zenitu, kad Karpenters pameta savrupmaju un devas uz darznieka maju. Pieejot pie durvim, virietis grasijas tas stumt, tacu tas ka uz burvju majienu atveras pasas no sevis. Uz slieksna staveja priesteris.

"Un es tikko atnacu jums jau sen atgadinat, ka pusdienlaiks jau ir pagajis un jums ir laiks atstat ipasumu, tev Jakov."

– Es tagad dodos prom, Karpentera kungs. Montijs bija pietiekami laipns un neatlaida mani, lidz vins man iedeva so neticamo teju, kas pagatavota no Sudanas rozu ziedlapinam. Esmu seit pabeidzis. Es domaju, ka tumsa vairs netrauces jums vai jusu darzniekam.

– Montijs ir analfabets un neizglitots cilveks, vins medz ticet visadam nejedzibam. Bet man vienmer skita, ka tu esi gudraks, tev Jakov. Vini tikpat labi varetu but godigi pret mani. Bet, ja visi sie rituali nomierinas Montiju, es busu tev pateicigs – Kungs vienkarsi izspieda pedejos vardus.

Priesteris divaini paskatijas uz vinu un sacija:

– Ceru, ka kadreiz mainisi savus uzskatus. Man ir jaiet. Monti, – tevs Jakovs atskatijas, – nav vajadzibas mani pavadit. Domaju, ka namdara kungs ar lielu prieku pats aiz manis aizslegs vartus.

– Skolotaj, vai tu esi seit? – tevam Jakovam aiz muguras paradijas izspurusa darznieka galva.

"Priesterim ir taisniba, es pats vinu atlaidisu." Un tu, Montij, rupejies par darzu: tam baltajam lilijam, par kuram es tev stastiju, ir vajadziga aprupe.

– Ka tu paveli, mans kungs.

Pa celam uz muizas izeju Kunga kalps neteica ne varda, un tikai tad, kad Karpters noklikskinaja uz masivas kedes sledzenes, vins pagriezas un sacija:

– Uzmaniet Montiju, Karpentera kungs. Vins ir loti nobijies. Un lai Tas Kungs jus visus sveti.

Kungs tikai nomurminaja un steidzas atpakal maja: pusdienas laiks jau bija pagajis, un vins joprojam nebija edis, pa logu verodams priestera ricibu. Tapec es biju loti izsalcis un dusmigs. Par tevu Jakovu un vinu pasu.

* * *

Uzcelis pavarda uguni, Karpters nogaja pagraba un atnesa speki. Es iemetu to panna un paris olas otra panna. Pagaidiju, kamer bekons apbruninas un kopa ar olam noliku uz skivja. Vins no sienas skapja iznema maizes gabalu un parziez to ar zemenu ievarijumu. Es uzvariju teju no rozu ziedlapinam, par kuram priesteris tik glaimojosi runaja, un saku vakarinas. Lenam sakosladams savu vienkarso edienu, vins domaja. Un vina domas bija skumju pilnas. Pec pusdienam vinam vajadzeja nosnausties un atpusties pirms nakts modribas, tacu vel viens uzdevums bija nepabeigts. Arciju vajadzeja apglabat.

* * *

Smagi elpodams, ar plaukstu noslaucijis sviedrus no pieres, Kungs nosvieda maisu zeme. Es paskatijos apkart: apkart neviena nebija. Un kurs gan seit varetu but, iznemot darznieku, kurs, iespejams, tagad apgrieza krumus. Kungs nolema suni apglabat pasa sturi sava domena dienvidrietumu dala: netalu no dika, gandriz tuvu kaltajam zogam, aiz kura auga varens ozols.

Brunojies ar lapstu, vins uzmanigi atvera kudras kartu un saka rakties zeme. Tomer Kungs nebija jauns, un tapec kapa raksana prasija daudz laika. Kad bedre bija izrakta ceturtdala cilveka auguma, saule jau rieteja. Virietis apsedas uz malas un meginaja atvilkt elpu.

– Mans nabaga Arcij, tu esi pelnijis labaku galigo patverumu… Bet ko man darit? Piedod, vecais draugs. Varbut, lai jus cienitu, es izraksu dzilaku kapu.

Kungs noputies panema lapstu rokas. Vins raka vienreiz, raka divas reizes, ar uzplaukumu iegruda galu zeme, pret kaut ko atduras un noladejas. Vins noliecas, skieldams pusaklas acis, un ar rokam graba zemi. Un vins no zemes izvilka nodzeltejusu, pussapuvusu kaulu.

– Kas par miskasti! – vins iesaucas un parmeta atradumu pari zogam. Kauls ar trulu blikski atsitas pret veca ozola stumbru un iekrita biezoknos. – Eh, Arcij, man vairs nav speka.

Ar siem vardiem vins satvera somu, kura atradas suna likis, un aizvilka to bedres apaksa. Vins stenedams izkapa un saka stumt zemes kaudzi atpakal. Debesu kermenis jau bija pazudis aiz horizonta, kad Kungs atgrieza zaliena gabalus savas vietas, notriekdams tos ar instrumentu. Atspiedies uz to, vins paris minutes staveja, pirms teica:

– Ardievu, Arcij.

Tad, atspiedies uz lapstas ka kruki, vins devas uz maju pusi. Pirms nakts dezuras vajadzeja nomazgaties, pavakarinot un mazliet atpusties. Kungam bija nojausma, ka tie, kas uzbruka sunim, atgriezisies. Vins uz minuti apstajas, paskatijas apkart, uzmeta skatienu ozolam, kura resnie zari karajas pari zogam. Cik reizes Montijs viniem ir teicis, ka tie ir janocert, vins domaja. Un viss koks. Un vins izies ara, staves ka elks, skatisies uz ozolu un neko nedaris. Varbut nekartibu celeji izmanto sos zarus, lai ielistu ipasuma.

Atgriezies vins redzeja, ka darznieks nesa kapnes, pielago tas laternai un mainija saplisuso abazuru. Vins pamaja ar roku un noguris ieskreja maja.

* * *