Pazudusas dveseles. Veca muiza

– Par ko jus runajat, mans kungs! Ja, vina nekad nemirs! Vina nav tada! Vina mani mileja. Un vins kluseja, jo baidijas sadusmot spoku ar neuzmanigu vardu. Un tagad sirdi jutu, ka vina ir aizgajusi, nomierinajusies un mus vairs netrauces. Tas smagi nospieda manu dveseli, tapec es nolemu jums pastastit. Vina ir pasnavniece. Nogalinaja sevi. To aizliedz gan dieviskie, gan cilveciskie likumi. Tapec nemieriga dvesele klida, nevareja tikt atbrivota no sis nastas. Un tagad svetais tevs vinu ir licis miera.

Kungs skindedams nolika tukso kruzi uz apakstasites, kaut ko domadams. Tad vins noputas un pagriezas pret darznieku:

– Ka tas notika, Montij?

– Nu, tagad mes varam par to runat, tagad, iespejams, nav bail vinu sadusmot. Vina pakaras, mans kungs. Vina noznaudza sevi, mana nabaga maza sieva. Vina nenomira ka cilveks, ak, ne ka cilveks. Ieraugot vinu, zilu, izspiedusam acim, notraipita balta kleita, no skumjam nokritu zeme. Un skita, ka vina tik parmetosi skatijas uz mani un supojas uz prieksu un atpakal. Un vina bija visa zila, vina tur karajas visu nakti.

Kungs, kas tobrid mazgaja cepumu ar smarzigu dzerienu, riebuma saviebas. Vins nolika kruzi uz galda un piecelas.

– Man jaiet, Montij. Saglabajiet cepumus, ta ir davana. Sakopiet seit, – vins noradija uz galdu, – es tikmer apbrauksu un paskatisos, vai viss ir kartiba. Un netrauce mani vairs ar saviem stastiem par spokiem, gobliniem, lauminam un citam blenam.

Nogajis piecdesmit pedas un sasniedzis brugeto taku, Kungs pagriezas un pamaja ar roku darzniekam:

"Es gandriz aizmirsu, Montij," vins teica stingra toni, "es tev teicu novilkt kurpes, kad ieiesit maja." Ipasuma jabut nevainojama kartiba un tiriba, bet netirumu gabali uz gridas ir nepienemami! Novac to no krutim un neliec man par to velreiz atgadinat!

Darznieks bija parsteigts, neizpratne saskrapeja pinkaino galvu un izpleta rokas, no kuram viena bija tejkanna, bet otra kresls:

– Ka paveli, meistar, ka pasuti.

* * *

Dienas vilkas vienmeriga, nesteidziga seciba. Ipasuma valdija miers: netika atrasti beigti dzivnieki vai putni, izraveti krumi, asins pelkes vai citas “pazimes”, ka tas sauca Montijs. Nomierinajies, Kungs saka biezak sutit darznieku uz ciemu: papildinat krajumus un tikai uzzinat jaunumus, ja vinam paveicas.

West Hantershire ir vieta, kas atrodas talu no civilizetas pasaules: tikai blivi mezi, lauki un mazi ciemati, kas izkaisiti sur un tur. Tuvaka pilseta Densforta atrodas 100 judzes bezcela attaluma, zirga mugura, un ir gandriz neiespejami dabut rokas pat pagajusa gada laikrakstu, nemaz nerunajot par jaunako presi. Viram pietruka tie laiki, kad bijusais kungs atgriezas no saviem celojumiem, nesot uz savrupmaju izsmalcinatus vinus, aizjuras edienus, ka ari ipasu garu, civilizacijas garu, kura obligatais atributs bija avizes.

Celojosie tirgotaji sajos apgabalos iemaldijas reti, un, ja tas notika, tas kluva par istu notikumu un svetkiem Oldwidge iedzivotajiem. Un tie tirgotaji, kas zinaja par ipasumu un Kunga gaumi, meginaja nemt lidzi drukatus izdevumus, zinot, ka sajas vietas sada veida preces bus pieprasitas. Parasti vini pasi ieradas pie muizas vartiem, tacu bija pagajusi vairak neka divi gadi, kops neviens no viniem sajas dalas neparadijas. Iespejams, vinus nobiedeja baumas, ko aizsaka nekaunigi kalnu sparni. Un varbut pats Montijs pieleja ellu ugunij, runajot par savam blenam ciemata. Vietejie iedzivotaji butu skeptiski pret visu nopietnu, kas nak no vina mutes, bet stasti par spokiem no sveta mulka, ja, tas viniem patik. Bet tam nevajadzeja atbaidit tirgotajus. Dzenoties pec sudraba, sadi cilveki ir gatavi doties uz elli, nemaz nerunajot par manam durvim. Tas ir divaini. Un tas nav kartiba.

* * *

Ir pagajusi tiesi nedela kops pedeja incidenta, un satraukums ir gandriz pametis Kunga domas. Montijs joprojam bija igns un runigs, bet tagad tas neskita tik slikti. Vins turpinaja kopt darzu, un tas ar pateicibu atbildeja uz vina rupem: uzziedeja jaunas pukes, auglu kokiem paradijas olnicas, gliti noplautaja zale civinaja sienazi, bet diki priecigi pluncajas iepriekseja saimnieka atnestas zelta zivtinas. . Ta Kunga dvesele visa saja krasnuma atrada ilgi gaidito mieru un klusumu. Septitaja diena, kad ipasumu apnema tumsa un spozi spidosas ugunspukes-laternas izleja apkart siltu dzeltenu gaismu, vins beidzot izladeja ieroci, piekara to pie sienas un atstaja savu posteni loga prieksa. Vins aizvera aizkarus, izsledza ellas lampu, novilka cibas un devas gulet. Es apsedos ar segu un domaju: "Varbut tomer japateicas tevam Jakovam?"

* * *

Ogles kamina jau sen bija satumsusas un tikai reizem uz mirkli uzliesmoja un tad atkal nodzisa. Kaut kur taluma iespera zibens, un pec minutes savrupmaju sasniedza apslapets perkona klakskis. Saka lit: sakuma bikli, tad arvien stiprak. Lietusgaze ar caurspidigiem pirkstiem klauveja pie muizas logiem. Bet tas ne mazakaja mera netrauceja gulet tas vienigajam iemitniekam.