Pazudusas dveseles. Veca muiza

"Tevs Jakovs svetija ipasumu no arpuses un manu maju no iekspuses," darznieks atri nomurminaja, koslajot cepumus, "un iedeva man krucifiksu no tira sudraba." Ar to neviens launais gars nav biedejoss.

Kungs vinu partrauca ar valdzinosu rokas kustibu:

– Neruna ar pilnu muti, Montij. Kad tu iemacisies labas manieres? – vins noputas.

Darznieks steigsus norija gardumu, noskaloja ar teju un turpinaja:

"Tapec es saku: Dieva aizlugums palidzeja, vina nakti parstaja staigat zem logiem." Sodien guleju ka mazulis, neviens netrauceja.

– Atkal tu runa par gariem un citam pasaules spejam, Montij, – Kungs pakratija galvu, – un vai tev tas nav apnicis?

– Es nerunaju par smarzam, mans kungs. Un par vinu. Tikai par vinu.

– Par tavu sievu?

– Nu, protams, mans kungs, kas gan cits, ja ne vina sieva? Ka tagad atceros: gara auguma, pilnam krutim un garu bizi. Bet vina bija citiga stradniece, kas vinai stradaja. Un vina skali smejas ka zvans un tik ipasi smaidija. Dievs, tu neticesi, mans kungs, ka vina man uzsmaidija.

Kungs, turedams labo roku uz pieres, ar kreiso roku maisija teju ar biskvitu. So stastu vins bija dzirdejis tukstos reizu, varbut vairak. Vina vinu vairs nekaitinaja, bet drizak atgadinaja kaitinoso odu dukonu, ko nevar noslaucit: tiklidz jus vinu padzinat, vins joprojam censas atgriezties. Visbeidzot, noguris dzirdet par sis sievietes nopelniem, vins partrauca darznieku:

"Ja, ja, vina bija briniskiga, Montij, es par to nesaubos." Bet, cik atceros, vina nebija tava sieva. Vai ari svetais jus slepeni appreceja? Tatad, ja mana atmina mani nevil, vins taja laika pat nebija Aldvida.

– Tu mani aizvaino, mans kungs. Protams, vina bija mana sieva. Ka nebija? Visi vinu pazina, visi mani apskauda un teica: "Ak, kada sieviete vinam ir." Bet es pats toreiz vel biju wow. Ja, es biju. Vai atceries, mans kungs?

Kungs steigsus piekritosi pamaja ar galvu, iedzera malku tejas un skatijas uz rozu krumu, par kuru duca bite.

"Tatad, ka es jums jau teicu: nakti seit notiek kaut kas slikts, vina saka nakt pie manis."

– Ja, ja, tu man teici, es atceros. Es pat izgaju no savrupmajas tavu stulbo stastu del un naksnoju seit. Un es nevienu neredzeju, lai gan tu zvereji un zvereji, ka tevi vaja tavas “sievas” spoks.

– Pile, acimredzot tu vinu aizbiedeji. Iespejams, ari pec naves parastajiem cilvekiem joprojam ir ciena pret saviem saimniekiem. Bet es vinu redzeju vel vairakas reizes. Reiz, kad devos uz ciemu pec krajumiem un aizkavejos. Bija jau tumss, aizsledzu vartus un jutu, ka ir auksts ka ziema. Pagriezos un ieraudziju: vina gaja no dika, pastiepdama pret mani rokas. Izmetu somu un metos uz maju, knapi paspeju aizvert durvis, kad vina paskatijas pa logu. Bet es neuzdrosinajos iet ieksa: man tur bija ieberta sals, un pie sienas karajas krucifikss. Es visu nakti neguleju, klausijos, ka vina klist apkart. Jus drosi vien neatceraties to nakti, mans kungs?

"Es atceros, Montij, es joprojam atceros." Un es atceros saplisuso piena kruzi un tela galas gabalu, ko tu meti pie vartiem. Peles vai kadi citi dzivnieki vinu sakoslaja ta, ka nekas cits ka kauli nepalika pari. Ka jus varat to aizmirst?

Montijs nepieversa siem vardiem nekadu uzmanibu un sacija:

– Un kops ta laika vina saka paradities arvien biezak. Pedejo nedelu katru dienu.

"Tatad tas nozime, ka vina ir ta, kas nogalina putnus, salauz laternas un nogalinaja manu suni?"

– Nu kurs vel? Protams, ka vina ir. Jus pats esat daudzkart parliecinats: varti ir aizverti, jus nevarat vienkarsi tikt pie mums. Un nekadu pedu. Tas ir spoka darbs. Ar Dievu.

Kungs neatbildeja, pabeidza teju un kadu laiku sedeja klusedams, skatidamies uz dzelteno rozi, kas taja rita bija uzziedejusi. Vinam skita, ka vins uztvera vinas briniskigo aromatu, bet, iespejams, ta bija vina izteles viltiba: apkart bija daudz ziedu, un katrs no tiem izdalija aromatu. Montijs piepildija kruzi un gaidija, kad ipasnieks piekritis vinu uzrunat. Vins izgaja no savam domam un teica:

– Pienemsim, ka es tev ticeju. Tad rodas jauni jautajumi. Pirmkart, ka vina seit nokluva? Otrkart, ko vina velas? Kapec vins izposta ipasumu un dara launu?

– Ja, ja es butu zinajis, es uzreiz pateiktu. Sis sievietes, noskaidrojiet, kas viniem ir prata. Un ari manejais ir miris. Vins nevar rast mieru nakamaja pasaule, ka man paskaidroja tevs Jakovs. Varbut vina mani tik loti mileja, ka nevareja mani palaist. Vai varbut tapec, ka vina nomira nevis kristiga veida. Tevs Jakovs ta teica, vini saka, visticamak.

Kungs zinkarigi paskatijas uz Montiju, it ka redzetu vinu pirmo reizi.

– Bet tu nekad par to nerunaji. Tas ir kaut kas jauns. Ka tas gadijas, ka palikat bez milotas sievas? Un kapec tu nolemi man to pastastit sodien? Cik atceros, vina vienkarsi aizbega no sejienes. Tapat ka parejie. Es domaju, ka vina ir dziva un vesela, vina jau sen atrada sev citu viru, bet vina pat neatceras tevi.