Pēdējā atlanta atgriešanās

Es nācu pasaulē šajā vēlīnajā laikmetā priestera dzimtā un tiku iesaistīts visu zinību pilnīgā apgūšanā. Jāatzīstas, ka atlanti bija zaudējuši sakarus ar dzimto planētu Asāru. Uz Zemi atlidoja tikai daži Dižās zvaigžņu ekspedīcijas kuģi. Tie nespēja atgriezties. Enerģijas krājumi bija izsīkuši. Bet uz Zemes neatradās vielas, no kuras būtu iespējams iegūt zvaigžņu lidojumiem nepieciešamo enerģiju. Neizdevās arī nodibināt sakarus, izmantojot staru enerģiju. Asāra bija pārāk tālu no Zemes. Tomēr no paaudzes uz paaudzi dievu un priesteru dzimtās tika nodotas teiksmas par tālo, nezināmo tēvzemi. Naktīs daudzu kalnu observatoriju ierīces bija vērstas debesīs uz to Jaunavas zvaigznāja pusi, kur tikko pamanāmi dzirkstīja zila zvaigzne — Asāras dubultsaule. Kā vislielākie dārgumi pazemes slēptuvēs tika glabāti milzīgie zvaigžņu kuģi, ar kuriem atlanti bija sasnieguši Zemi. So kuģu liesmojošās sirdis jau trīs gadu tūkstošus bija bez dzīvības . . . Tomēr enerģijas avotu meklēšana nerimās. Un beigu beigās zem lielā dienvidu kontinenta ledājiem tika atrastas vielas, kas spēja dot vajadzīgo enerģiju. Tika nolemts sūtīt ekspedīciju uz Asāru. No trim zvaigžņu kuģiem, kas bija saglabāti pazemes patvertnēs, tikai viens bija derīgs starpzvaigžņu pārlidojumam. Jaunus mēs nespējām uzbūvēt. Ierobežodami cilvēku skaitu, kas tika iesaistīti pilnīgu zināšanu apguvē, mēs ne vien nebijām virzījušies uz priekšu, bet pamazām zaudējām arī to, ko kādreiz zinājām. Tā bija liktenīga kļūda . . . Taču tie, kas to saprata, nespēja neko mainīt.

Starp nedaudzajiem, kurus izvēlējās ekspedīcijai uz Asāru, biju arī es. Mēs zinājām, ka uz mūžu šķiramies no saviem tuviniekiem. Mūsu zvaigžņu kuģim bija jāattīsta tāds ātrums, kas daudzkārt pārsniegtu gaismas stara ātrumu. Laikam bija jārit lēnāk nekā uz Zemes. Mēs to

locīsim gadiem, turpretī uz Zemes paies gadu tūkstoši. Muin^ tuvajiem cilvēkiem bijām miruši, lai piedzimtu jaunos — bezgala tālos — laikos.

Mūsu kuģa aizlidošana Atlantīdai bija liels notikums. Visaugstākā Padome iecēla zvaigžņu ekspedīcijas dalībniekus dievu kārtā. Ļaudīm tika pavēstīts, ka dievi, kas reiz nolaidušies no debesīm uz Zemes, no jauna atgriežas savos tempļos viņpus mākoņiem.

Simtiem tūkstošu cilvēku bija sapulcējušies, lai pavadītu mūs. Bija ieradušās ne vien Atlantīdas tautas, bet arī daudzu citu Zemes cilšu sūtņi. Visi svētsvinīgā bijībā nokrita uz ceļiem, kad mūsu zvaigžņu kuģis, kas bija nostādīts Rietumu tuksneša malā uz žilbinoša uguns- stara, atstādams aiz sevis mirdzošu dūmu sliedi, nozuda debesu bezgalīgajos plašumos. Pirmajos lidojuma mēnešos, iekams kuģis vēl nebija sasniedzis vislielāko ātrumu, staru enerģija palīdzēja mums uzturēt sakarus ar galvaspilsētas Galveno observatoriju. Mēs zinājām, ka Atlantīdas ziemeļos tiek gatavots vēl viens svarīgs notikums. Mūsu zemes vistālākos ziemeļus klāja ledus. Varenais ledus segums pletās milzīgā platībā no rietumiem uz austrumiem, aizņemdams daudz lielāku teritoriju nekā visa Atlantīda. No turienes bieži nāca aukstas viesuļvētras, iznīcinot mūsu dārzus un sējumus. Bija nolemts likvidēt ledāju ar to pašu enerģiju, kas dzina uz priekšu mūsu zvaigžņu kuģi. Tiesa gan, daži priesteri iebilda pret šo projektu, noraizējušies, ka atbrīvotā enerģija varētu ne tikai izkausēt ledu, bet atmodināt arī spēkus, kas snauž planētas dzīlēs. Viņi baidījās, ka sāksies zemestrīces, vulkāna izvirdumi, plūdi un ies bojā pilsētas. Un viņi nebija kļūdījušies . . .

Pēdējā ziņa, ko mūsu zvaigžņu kuģī saņēmām pa staru enerģijas kanālu, bija traģiska . . . Tiklīdz tālajos ziemeļos bija sākusies varenā enerģijas izlādēšanās, visu Atlantīdu satricināja nepieredzētas zemestrīces spazmas. Kalnos pamodās sen apdzisuši vulkāni, tiem blakus radās jauni, izkusušas lavas upes plūda uz līdzenumiem pie sagrautajām pilsētām. «Jūra applūdina dienvidaustrumu provinci,»— tā bija pēdējā frāze, kas atlidoja pie mums no bojā ejošās dzimtenes. Pēc tam sakari pārtrūka. Mēs sapratām, ka Atlantīdas Galvenā observatorija ir sagrauta …

Svešinieks apklusa, un viņa galva bezspēkā noslīga uz krūtīm.

— Ko viņš tev stāstīja?— Zaks paraustīja mani aiz piedurknes.

— Klusu . . . klusu . . . Viņš nāk atkal pie samaņas.

Svešinieks lēnām pavēra plakstiņus. Viņa skatiens

brīdi slīdēja apkārt un tad vēlreiz pievērsās okeānam.

— Zūd spēki,— viņš čukstēja.— Palikuši vēl daži mirkļi .. . Klausieties, jaunie Zemes cilvēki! Mēģiniet saprast un atcerēties manus vārdus … Es nezinu, kādas virsotnes sasniegušas jūsu zināšanas. Bet, ja atlantu zinātnes gājušas bojā kopā ar viņiem un jūs sākāt visu no jauna, iegaumējiet: apkārtējā pasaulē, pašās vienkāršākajās lietās slēpta neiedomājami spēcīga enerģija. Ja tā neuzmanīgi tiks atbrīvota, jūs gaida atlantu liktenis. Esiet saprātīgi . . .

Viņa balss nodrebēja un aiztrūka.

— Kā lai mēs jums palīdzam?— es jautāju, atmezdams matus, kas bija uzkrituši viņam uz sejas.