Pēdējā atlanta atgriešanās

— Tas esot lingvists! . . .— draugs man iedzēla.

Svešinieks uzmanīgi mūs vēroja.

Tad viņš vairākas reizes pakustināja kreiso roku, un mēs sapratām, ka viņš lūdz, lai palīdzam viņam piecelties. Pieslējām viņu sēdus un atbalstījām ar muguru pret klints izcilni. Viņš pateicās, aizvērdams plakstiņus, un tad pievērsa skatienu okeānam.

— Vai nevajadzētu aizskriet pēc ārsta?— Zaks klusu jautāja.

— Tā tu skriesi līdz vakaram,— es iebildu.— Dakteri var atrast tikai Funšalā.

Svešinieks no jauna ierunājās. Uzmanīgi ieklausījos viņa valodā un pēkšņi uztvēru pazīstamus vārdus.

Atbildēju viņam sengrieķu valodā, un viņš mani saprata. Svešinieka sejā parādījās vārgs smaids.

— Esiet sveicināti, jaunie Zemes cilvēki!— viņš lēnām sacīja.— Jūtos laimīgs, ka viss nav gājis bojā ugunī, kas iznīcināja manu nabaga dzimteni.

— Kur atrodas jūsu dzimtene?

' Donnerivetter! (vācu vai.)— Velns lai parauj!

— Tagad — šīs jūras dzelmē.

— Ko viņš saka?— jautāja Zaks, pamanījis manu pārsteigumu.

— Pagaidi!— es atvairījos.— Kas tad jūs esat un no kurienes?— es turpināju, vērsdamies pie svešinieka.

— Mana tauta sauca sevi par atlantiem. Vai cilvēkiem, kas šobrīd apdzīvo Zemi, šis vārds ir pazīstams? Vai viņi ir saglabājuši atmiņas par Atlantīdu?

— Mums ir leģenda, ka šī okeāna vietā kādreiz bijusi valsts ar tādu nosaukumu. i/

— Leģenda . . .— svešinieks atkārtoja, un viņa lūpu kaktiņi rūgti notrīsēja.— Klausies uzmanīgi, ko es teikšu, jaunais Zemes cilvēk, kas neesi aizmirsis savu senču valodu. Man tev daudz kas jāpasaka, bet laika atlicis maz … Es esmu atlants un, kas zina, varbūt bezgalīgā Visuma vissenākās tautas pēdējais dēls. Mūsu dzimtā planēta ir Asāra. Tā griežas divu zilo Sauju sistēmā gaismas stara četrdesmit četrās līnijās1 no šī spīdekja,— viņš norādīja uz Saules disku, kurš atstaroja cauri mākoņiem.— No Asāru dzimtas desmit planētām uz tās vienīgās bija radusies dzīvība. Mani senči jau neatminamos laikos atklāja neizmērojamas jaudas enerģijas avotus. Viņi apmeklēja tuvākās pasaules, tad devās tālākos ceļojumos. Apmēram pirms piecdesmit tūkstošiem Zemes gadu atlantu zvaigžņu kuģi sasniedza Zemi. Dzīves apstākļi šeit bija gandrīz tādi paši kā uz Asāras. Te dzīvoja saprātīgas būtnes, kas bija līdzīgas atlantiem, taču vēl atradās uz nesalīdzināmi zemāka attīstības un kultūras līmeņa. Atnācēju bija maz, Zemes cilvēku — daudz. Izraisījās konflikti, velti tika nogalināti cilvēki. Atlantīdas trīstūkstoš gadu vēsture — tā ir nebeidzamas asinsizliešanas un karu vēsture. Pamazām atlanti izveidoja savu milzīgo lielvalsti, kuras varenība un ietekme arvien vairāk pieauga. Atnācēji saradojās ar daudzām ciltīm, kas apdzīvoja Zemi. Izveidojās jauna — skaistu un spēcīgu cilvēku rase, kas tālajiem senčiem par piemiņu arī sevi nosauca par atlantiem.

Tomēr mūsu bagātajā un varenajā valstī cilvēki nebija vienlīdzīgi. Nevienlīdzības pakāpju bija daudz, un viena no svarīgākajām bija zināšanu nevienlīdzība. Tā saglabā

jās visu laiku, kopš pirmie atlanti bija nolaidušies uz Zemes. Vēlāk pilnīgi visas zināšanas bija vienīgi dažu no Asāras atlidojušo atlantu tiešo pēcteču rokās. Viņi zināja visu par pagājību un nākamībā sagaidāmo, viņu rokās bija enerģijas avoti. Sos atlantus dēvēja par dieviem, tas ir, par visuspēcīgajiem, bet viņu tuvākos palīgus — par priesteriem. Gadu simteņiem aizsteidzoties, atlantu dievu un priesteru zināšanas kļuva pilnīgi nepieejamas un nesaprotamas ne vien citām Zemes tautām, bet arī Atlantīdas tautai. Prasme šīs zināšanas likt lietā tika novērtēta kā pārdabiska spēja veikt brīnumus . . .