Pēdējā atlanta atgriešanās

Skatos uz Zaķu. Viņš sēž un nepakustas. Viņa acis ir plati atvērtas. Pieskaros viņam pie pleca. Zaks pagriežas.

— Vai tu redzēji?— es jautāju.

Viņš klusēdams pamāj.

— Bet vai tu ko saprati?

— Bez šaubām! Tā bija viņa dzīve . . .

♦ ♦ ♦

Te aprāvās dona Antonio Salvatores di Riveras rokraksts. Viņam pēdējam bija izdevies satikt Atlantīdas pēdējo cilvēku un pavadīt to pēdējā ceļā.

Pēc pāris dienām abi ar ekspedīcijas priekšnieku steidzīgi soļojām pa Portaltes ēnaino krastmalu. Mūsu šoneris jau bija sagatavots aizbraukšanai.

Muzeja smagās durvis bija slēgtas. Pieklauvēju, bet neviens neatsaucās. Sākām tās dārdināt, cik vien jaudas. Uz klauvēšanu kaut kur no parka dziļuma izlīda sirms, sakucis večuks ar adītu mici galvā, novalkātu virsjaku mugurā un nodilušām ādas biksēm kājās. Viņa dzeltenā, grumbu tīkla izvagotā seja izskatījās pēc sacepta ābola.

— Slēgts,— viņš nošļupstēja ar savu bezzobaino muti un pagriezās, lai ietu prom.

— Mums nepieciešams satikt donu Antonio. Kur viņš ir?

Večuks pēkšņi iešņukstējās:

— Viņa nav. Nomira. Vakar apglabājām . . .

Asaras sāka tecēt pa viņa grumbainajiem vaigiem, un

viņš slaucīja tās ar velveta virsjakas piedurkni.

— Kā tas var būt!— es apjucis iesaucos.

— Bija ēdis vakariņas ar kādu tūristu. Pārnāca vēlu. Naktī sametās nelabi, un otrā dienā nomira. Viņš tak bija vecs. Vecs. . . Dievs kungs, pieņem viņa nemierpilno dvēseli . . .

Mēs saskatījāmies.

— Ko nu lai darām?— priekšnieks jautāja.— Izrādās, ka mēs esam nokavējušies . .. Nabadziņš .. .

— Vai jūs šeit esat durvju sargs?— es pavaicāju večukam.

— Jā, senjor.

— Vai jūs neatļautu mums apskatīt muzeju?

Večuks papurināja galvu.

— Dons Rikardo, tiesnesis, nevēlēja tur kādu laist iekšā. Muzejs kopš pērnā gada ir slēgts. Dons Antonio pats to atvēra — bez atļaujas. Viņš ne no viena nebaidījās. Bet es neuzdrīkstos.

— Mēs ieiesim uz mazu brītiņu . . . Mēs gribētu tikai apskatīt pazemes zāli.

Večuks atmeta ar roku.

— Senjor, tas nu diemžēl nepavisam nav iespējams. Tie pagrabi pieder klosterim, kas atrodas tur, aiz muzeja. Tiklīdz klostera priekšnieks uzzināja par dona Antonio nāvi, tūlīt lika atdot pagraba un bibliotēkas atslēgas. Mūki pat jau aizmūrējuši durvis uz halli. Es teicu donam Rikardo, tiesnesim, bet viņš rokas vien noplātīja. Te jau

visi bijājas no klostera priekšnieka. Viņš nav labu ļaužu, kauc arī garīdznieks.

— Bet kā tad ar pazemes zāles kolekciju un bibliotēku?

— Nu jau vairs neatdos. Klostera priekšnieks teica, ka tā kolekcija esot ķecerīga. Viņš apgalvoja, ka dons Antonio daudzus gadus neesot maksājis par pagrabu renti. Viņš pievākšot bibliotēku un kolekciju, tā sacīt jāsaka, par nomas maksu.

— Kaut kas traks!— iesaucās ekspedīcijas priekšnieks. — Ko tu ieteiktu?

— Tas taču ir skandāls!— es biju pārskaities.— Kolekcijai ir vispasaules nozīme! Kā gan tas mūks iedrošinās . . .

— Lēnām pār tiltu . . .— ekspedīcijas priekšnieks mani pārtrauca.— Seit ir Portugāle. Vai tu gribi, lai mūs apsūdz par iejaukšanos suverēnas valsts iekšējās lietās?

— Bet tā taču ir unikāla kolekcija! Ja to iznīcinās . . .

— Par to nu vari būt drošs, ka neiznīcinās. Baznīcas kalpi lieliski zina tās vērtību. Tāpēc jau viņi tā steidzās. Viņi noslēps kolekciju tālāk no acīm, kā jau paslēpuši daudz ko, kas liecinājis pret viņiem.

— Bet to nedrīkst pieļaut! Jāziņo UNESCO, Apvienoto Nāciju Organizācijai . . .

— Vai pie Romas pāvesta tu negribi griezties?— ekspedīcijas priekšnieks zobgalīgi jautāja.— Kas nodarbosies ar provinces muzeja kolekcijas likteni? Kur pierādījumi, ka tā ir unikāla? Veča stāsts? Viņa manuskripts? Ar to vien ir par maz. Neaizmirsti, ka viņš ticis uzskatīts par jukušu, kad vēl bija dzīvs. Ja Atlantīda patiešām ir pastāvējusi, to agri vai vēlu atradīs. Bez šaubām, tas, kas tagad atgadījies, aizkavēs meklējumus.

Vecais durvju sargs uzmanīgi klausījās mūsu sarunā, kā redzams, cenzdamies saprast, par ko mēs strīdamies. Kad apklusām, viņš nedroši pajautāja:

— Vai senjori ir no tālienes? Es pirmo reizi dzirdu tādu valodu.

— Mēs esam no Padomju Savienības.

— Ahā!— večuks iesaucās.— Ahā!— viņš atkārtoja, sirmo galvu klanīdams.— Ja senjori vēlētos apskatīt galvenās zāles, es senjoriem tās atslēgtu . . .

Mēs pateicāmies, tomēr atsacījāmies.

Pirms promiešanas es sniedzu vecajam vīram dažas monētas. Viņš negribēja ņemt.

— Lūdzu,— es teicu,— nopērciet ziedus un uzlieciet uz dona Antonio kapa.

— Paldies,— vecais virs pateicās, un viņa acis atkal pieplūda ar asarām,— paldies, senjori!

Un viņš drebošiem pirkstiem uzmanīgi paspieda manu roku.

— Kā nu tagad būs ar dziļūdens stacijām?— jautāju priekšniekam, kad bijām piebraukuši pie Funšalas.

— Tomēr pamēģināsim,— viņš bez īpaša entuziasma norūca.

Ierīkojām apmēram desmit dziļūdens stacijas tādās vietās, kuras nebija paredzētas pētījumu programmā. Bet izcēlām tikai porainas bazalta lavas gabalus.

Maskavā atklājās, ka lava patiešām ir vairākus gadu tūkstošus veca.