Pēdējā atlanta atgriešanās

— Nekā . . . Esmu nolemts nāvei . . . Mani biedri ceļā gāja bojā, un es viņus apglabāju Kosmosā. Es viens pats sasniedzu Zemi. Lai tas maksātu ko maksādams, gribēju vēlreiz ieraudzīt dzimteni, taču es nezināju, ka no tās ir palikusi tikai leģenda.

— Jūsu dzimtene ir visa Zeme. Tā ir šeit.

— Paldies tev, jaunais Zemes cilvēk! Tev droši vien ir taisnība. Ar tādu domu arī mirt vieglāk. Nav nekā briesmīgāka par vientulību. Pēdējo es apbedīju Anā- ru — savu uzticamo draudzeni, mūžam jauno ceļabiedri.

Man uz mēles visu laiku bija viens jautājums, un es steidzos to uzdot:

— Vai jums un jūsu draugiem izdevās sasniegt planētu Asāru?

Neizsakāma rūgtuma pilns smaids pārslīdēja svešinieka lūpām.

— Ak, labāk lai mums tas nebūtu izdevies! Asāra sen jau ir mirusi. Mirušas smiltis tur aizputina mirušu pilsētu krāsmatas. Mirušas jūras, kurās izzudusi dzīvība, pat gaiss bija pilns ar nāvējošu starojumu. Mēs nezinājām . . . Un mēs dabūjām smagi ciest. .. Mūsu senčiem, kas reiz apdzīvoja Asāru, kādā briesmīgā mirklī nebija pieticis prāta. Bezjēdzīgā, niknā cīniņā viņi bija iznīcinājuši cits citu, kā arī dzīvību uz planētas. Kad mēs to sapratām, tūlīt atstājām Asāru, taču jau bijām nolemti nāvei. Es eju bojā pēdējais, tomēr esmu neiedomājami

laimīgs, ka sava garā ceļa beigās esmu ieraudzījis jaunu cilvēku jaunu paaudzi. Esiet prātīgi — tās dzīvības vārdā, par kuru bezgalīgajā Visumā nav nekā skaistāka!

Viņa balss skanēja aizvien klusāk, elpa aprāvās.

— Ko viņš saka?— Zaks čukstēja man pie auss.

— Klusu! Viņš mirst. . .

— Vai tad mēs nevaram neko līdzēt?

— Nē, nevaram .. .

Svešinieka lūpas sakustējās, bet balss gandrīz vairs nebija dzirdama. Es pieliecos viņam pie pašas sejas, cenzdamies uztvert pēdējos vārdus.

—. . . Jaunais cilvēk, apsoli, ka pastāstīsi cilvēkiem .. . par bojā gājušo valsti.. . Atrodiet tās pilsētas akmeņus . .. Nevar būt, ka tie bez pēdām pazuduši .. . Lai leģenda kļūst par īstenību . . .

— Apsolos,— es teicu.

— Un vēl. . . Šonakt . . . nosēžoties .. . zvaigžņu kuģis cieta avāriju . .. Tagad tas ir .. . okeāna dzelmē … Es to atstāju, kad tas sāka grimt. . . Viļņi izmeta mani šajā krastā .. . Esmu priecīgs … ka satiku jūs .. . Atdodiet manas miesas okeānam . . . Lai atdusas turpat. . . kur visi . . .

Pašus pēdējos vārdus es jau vairs nesapratu.

Nometos viņam līdzās uz ceļiem, gribēju lūgt par viņu dievu, bet sapratu, ka tas vairs nav vajadzīgs. Jutu, ka mani vaigi ir mitri no asarām, taču es par tām nekaunē- jos.

Mirstošais sakustējās. Viņa balss no jauna atguva spēku:

— Jaunās Zemes cilvēki, kur jūs esat? Es jūs neredzu .. . Sniedziet man savas rokas … Tā . . . Es aizeju . . . Ardievu . . .

Tajā brīdī notika kaut kas neaptverams: manu ķermeni it kā caururba elektriskās dzirksteles, apbrīnojamu tēlu un ainavu virkne ieņirbējās acu priekšā kā trakā, nevaldāmā virpulī grieztā kaleidoskopā. Milzīgas, saules pilnas pilsētas, mājas, pilis, no balta marmora smalki darinātu kolonnu, arku un ornamentu mežģīnēs, nošķeltām piramīdām līdzīgi, augsti torņi . . . Zili viļņi šļakstās pret baltiem marmora pakāpieniem un šūpo neredzētu, vieglu kuģu slaidos korpusus. Staltu, muskuļotu vīriešu un brīnum daiļu, zeltmatainu, greznos purpura tērpos ģērbušos sieviešu pulki kāpa lejā pa platām kāpnēm ar baltām kolonnām. Drūmā pazemē pie savādām mašīnām lēni

kustas bargi sirmgalvji ar vērīgām, valdonīgām acīm. Debesu zilgmē nomērķēts garš cilindrs ar smailu galu. Cilvēku jūra — galva pie galvas. Visu skatieni vērsti kādā vienā punktā. Žilbinošs uguns uzliesmojums — un nesasniedzamā dziļumā, zilu jūru ieskauta, peld milzu kartei līdzīga valsts. Tajā ir tumši pilsētu lāsumi un ceļu tikli, lauku zaļums un augstu kalnu sniegotās virsotnes. Bet tad jau visu nomaina melna, zvaigžņota debess, trīsuļo neskaitāmu aparātu mirdzošās bultiņas . . . Divas rindas durvju garā, gaišā gaitenī. Maza telpa ar melnu loga taisnstūri. Aiz tā ir nakts un neticami spožas zvaigznes. Pavisam tuvu noliecas jaunas sievietes seja. Paveras maigas lūpas un kaut ko čukst. Cik burvīga ir šī parādība . . . Un atkal cita pēc citas aiztraucas ainavas, mainīdamās galvu reibinošā virpulī. Tumšsarkana blāzma apspīd kroplīgas drupas. Visapkārt nebeidzams tuksnesis. Smilšu vērpetes aizputina nokaltušu, mirušu mežu. Planētas virsmu izķēmo milzīgi krāteri, to apspīd zilgana divu neuzlēkušu sauļu gaisma. Skumju mākti augumi tumšos apmetņos cits pēc cita nozūd zvaigžņu kuģa cilindriskajā korpusā. Aizveras smagas bīdāmās durvis, un no jauna — melnas debesis un zvaigznes. Tās sāk kustēties, kustas arvien ātrāk un ātrāk, pārvērzdamās par zilas liesmas zibsnījošiem stariem, acīs griežas to neciešamais spožums, bet tās deg aizvien gaišāk, aizvien spilgtāk. Sajā gaismas jūrā parādās kāda seja. Tā tuvojas … Es viņu pazīstu … Tā ir viņa . . .

Un pēkšņi viss uzreiz nozūd. Es atveru acis. Virs šaurās krastmalas slejas klintis. Laiski skalojas zaļgani viļņi. Šķiet, ka svešinieks ir iemidzis. Uzmanīgi atlaižu viņa roku. Tā ir auksta kā marmors. Tā ir miroņa roka.