Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

Krekšķēdams viņš piecēlās un ar pūlēm atlieca sakum- pušo muguru. Viņš bija ļoti vecs un pats atgādināja muzeja eksponātu. Uz izģindušā pakauša spurojās sirmu matu kumšķi. Garais, līkais deguns nokarājās līdz smailajam zodam. Plānās, bālās lūpas bija cieši sakniebtas. Novalkātais melnais uzvalks saņurcīts, turklāt vienos traipos.

Viņš paspēra pāris soļu un, atpakaļ nepaskatījies, portugāliski kaut ko pajautāja.

— Nesaprotu,— es atbildēju franču valodā.— Varbūt jūs runājat vēl kādā valodā?

Vecais zobgalīgi iesmējās.

— Vēl kādā valodā!— viņš atkārtoja, atdarinādams manu akcentu.— Zināms, ka tu neesi francūzis. No kurienes tu esi?

— Es esmu krievs .. . Esmu no Padomju Savienības.

Vecais pagriezās un kādu brīdi, ne vārda nebilzdams,

skatījās uz mani, plakstus tik tikko pavēris.

— Ahā,— pēdīgi viņš ierunājās,— tu droši vien esi no tā šonera, kas stāv Funšalā. Pirms pāris gadiem te bija kāds krievs .. . Kam tev vajadzīga Atlantīda?!— viņš piepeši iekliedzās, mani ļauni uzlūkodams.— Ko tu par to zini? Atlantīda ir jāmeklē tur — vai tu saproti?— viņš norādīja ar kaulaino pirkstu uz atvērtajām durvīm, aiz kurām zilgmoja okeāna klajš.— Jums, krieviem, tas būtu pa spēkam .. . Tikai jātic. Jātic un jāgrib.

— Piedodiet,— es sacīju, pasperdams soli uz durvju pusi.

h— Kur nu?!— vecais atkal iekliedzās.— Vai tad tu negribēji redzēt Atlantīdu? Nāc!

Man sametās neomulīgi, un es neviļus pakāpos atpakaļ.

— Nebaidies,— vecais teica, it kā būtu uzminējis manas domas.— Vēl jau es neesmu galīgi sajucis. Es tak neaicinu tevi iekšā okeānā. Tu gribēji redzēt Atlantīdu. Ej un skaties . . .

Viņš atvēra sienā mazas durvis. Aiz tām slīps gaitenis veda uz iesarkanām ugunīm nespodri apgaismotām žā- lēm.

Es svārstījos, gandrīz nešaubīdamies, ka man ir darīšana ar vājprātīgo.

— Ej, ej,— vecais atkārtoja.— Tu gribēji redzēt Atlantīdu.— Un viņš klusiņām iesmējās.

Tad viņš aizsteberēja pie sava krēsla, apsēdās un aizvēra acis.

♦ ♦ ♦

Gāju pa gaiteni, izjuzdams gan ziņkāri, gan īgnumu, jo biju pārliecināts, ka būšu atkal apmuļķots.

Ticis līdz gaiteņa vidum, paskatījos atpakaļ. Vecais snauda savā krēslā. Gaitenis izveda mani pustumšā telpā ar zemām griestu velvēm. Logu nebija. Blāva gaisma ieplūda pa platu durvju arku no nākamās zāles. Pa kreisi no ieejas tieši uz akmens grīdas gulēja daļa no milzīgas marmora kolonnas ar grieztu kapiteli, ko bija izvagojuši akmeņgrauži moluski. Labajā pusē sienā bija iestiprināta masīva marmora plāksne ar uzrakstiem. Es piegāju tuvāk. Baltajā marmorā iekaltie burti no sāniem krītošajā apgaismojumā šķita neparasti reljefi. Teksts bija latīņu un grieķu valodā.

Ar pūlēm atcerēdamies sen aizmirsto latīņu vārdu jēgu, es vairāk uzminēju nekā izlasīju:

«Atnācēj, lai tu būtu kas būdams, ar godbijīgām trīsām stājies uz vislielākā noslēpuma sliekšņa šajā pasaulē, kurā tu esi ieraudzījis dienas gaismu. Visu, ko tu šeit redzēsi, ir atdevis atpakaļ okeāns, kas bija aprijis pašu varenāko Zemes valsti. Zemēm un tautām būtu bijusi cita vēsture, ja to rakstītu atlanti. Bet viņu vairs nav, un no viņu atstāto zināšanu drumslām izaugusi Jaunās pasaules zinātne un māksla.»

Tālāk gari un plaši bija citēts Platons, kurš pirmais cilvēkiem pastāstījis par Atlantīdu. -i

«Ēģiptes priesteri pavēstīja Solonam, vienam no grieķu gudrajiem,» es lasīju, «ka hellēņi ir jaunuzplaucis ziediņš pie cilvēces dzīvības koka. Jau ilgi pirms viņiem Hellādā pastāvējušas stipras valstis un dzīvojusi tauta ar augstu kultūru . . . Raksti vēsta, ka šī tauta reiz sadūrusies ar

draudīgu spēku, kas nācis virsū visai Eiropai un Āzijai no Atlantijas jūras puses.

Tur, aiz «Hērakla stabiem»1 , toreiz atradusies sala, lielāka nekā Lībija, un no tās bijušas pieejamas citas salas un kontinents. Sajās zemēs, kas sauktas par Atlantīdu, bija izveidojusies diža un varena lielvalsts. Tai piederēja Lībija līdz Ēģiptei un Eiropa līdz Tirēnu jūrai. Tā grasījās ar varu pakļaut arī Hellādu un visu pasauli. Taču atlantu valsti piemeklēja liela bēda. Atdarījās zeme, un salīgojās kalni, un vulkāni sāka izgrūst ugunīgu lavu, un vienā dienā un posta pilnā naktī visa Atlantīda ar savu karaspēku, tautu un varen bagātajām pilsētām iegrima jūrā.»

Pārliecinājies, ka citi teksti arī ir patapināti no Platona, devos uz nākamo zāli. Tur bija bibliotēka. Tā bija pilna ar griezumiem rotātiem, smagiem plauktiem, kuros glabājās simtiem sējumu visdažādākajās valodās, un visas šīs grāmatas bija par Atlantīdu.

Filozofiski traktāti stāvēja blakus zinātniski fantastiskiem romāniem, biezas vēstures monogrāfijas — blakus albumos sakopotiem avīžu izgriezumiem. Savu mūžu nebiju domājis, ka par Atlantīdu ir tik daudz sarakstīts.