Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

— Esmu vecs un aizvadu savus pēdējos mēnešus, bet varbūt pēdējās dienas . . . Visu mūžu esmu veltījis vienam sapnim. Gribēju atgriezt ļaudīm vienu zudušo posmu no viņu vēstures dižās ķēdes. Mani izsmēja. Daži — tāpēc, ka bija gudri, baidījās un apskauda, citi — tāpēc, ka bija muļķi. Bet es biju zvērējis viņam, ka neatkāpšos,— vecais vīrs norādīja uz alkovu,— un centos izpildīt solījumu. Seit sakopots viss, ko ir izdevies savākt cilvēka īsajā mūžā — septiņdesmit gados. Par katru no šiem akmeņiem var uzrakstīt grāmatu. Nu man vairs nav palicis ne spēka, ne naudas. Dzimtenē esmu izsludināts par kriminālnoziedznieku, kurš nozadzis un iztērējis veselas ģimenes mantību. Savas ģimenes bagātību . . . Vai tu saproti? Sie akmeņi ir aprijuši visu. Bet ja man būtu bijis vēl vairāk . . .— Viņš atmeta ar roku.

— Kāpēc jūs par to neuzrakstījāt?

— Sākumā neuzrakstīju tāpēc, ka biju jauns un dumjš. Gribēju uzzināt pēc iespējas vairāk un tad uzreiz satricināt pasauli ar saviem atklājumiem. Pēc tam kad biju kļuvis gudrāks, jau zināju tik daudz, ka man neticēja. Daudzi gribēja nodarboties ar viņa zemes vēsturi,— vecais vīrs vēlreiz pamāja uz portreta pusi,— bet pierādījumi bija vienīgi man. Vai tu zini, kas tika izdarīts ar manu pirmo manuskriptu? Tas bija zinātnisks traktāts, taču tika izdots kā fantastisks stāsts. Es gandrīz vai zaudēju prātu. Iesūdzēju tiesā, bet viņi pavēstīja, ka es esot jucis. Otro grāmatu vispār atteicās iespiest. Kad nolēmu pats to izdot, man jau vairs nebija naudas, ko maksāt par izdošanu.

— Vai tiešām visā pasaulē neatradās neviens . . .

— Klusē! .. . Tava zeme tāpat negribētu ielaisties darīšanās ar vājprātīgo. Prasītu, lai pierāda, ka viss, kas šeit glabājas, ir īsts. Tā būtu zaimošana. Es pārkodīšu rīkli ikvienam, kurš netic, bet nepazemošos, pierādīdams, ka es neesmu melis.

— Kādi pierādījumi? Vai tad šie pieminekļi nerunā paši par sevi? Es neesmu speciālists, tomēr . . .

Vecais vīrs nicīgi pavīpsnāja.

— Tas ir redzams,— viņš nomurmināja, ar netīuu ka- batlakatu noslaucīdams asarojošās acis,— tas nudien ir redzams . . . Bet tādiem, kas saprot,— tādiem ir vajadzīgi pierādījumi. Viņi zina, ka vecais di Rivera pēc Zaķa

Divāla nāves visu mūžu strādāja viens pats. Viņam nav liecinieku. Viņš ir varējis viltot dokumentus, muzeja grāmatas. Viņš ir varējis pats savām rokām izkalt visas šīs kolonnas, ornamentus, arkas, akmeņgraužu ejas, meitenes roku. He-he-he-he!

Spiedzīgie smiekli pamodināja savādās zāles atbalsi. Vecais vīrs jau bija apklusis un no jauna berzēja acis, bet viņa smiekli skanēja kaut kur tālumā aiz akmens kolonnu dubultajām rindām.

Man atkal kļuva neomulīgi, un es nodomāju, ka cilvēki, kas bija nosaukuši viņu par vājprātīgu, varbūt nav bijuši pārāk tālu no patiesības.

— Nē,— viņš teica, it kā būtu uzminējis manas domas,— nē, nē! Tas ir daudz sarežģītāk, nekā tu spēj iedomāties .. . Taču nu gan pietiks! Ej! Muzejs jāslēdz.

— Bet portrets .. .— es iebildu.— Kas ir attēlots portretā?

— Vai tu gribi to zināt?

— Gribu.

— Es varētu izlāpīties ar kādu blēņustāstu,— di Ri- vera domīgi teica,— vai pavisam vienkārši izdzīt tevi laukā par uzbāzību. Neņem ļaunā! Esmu patriecis no šejienes ne vienu vien svešu noslēpumu tīkotāju — muldoņas žurnālistus. Es viņus ienīstu. Tāds pats liktenis piemeklēja arī augsti cienījamo seru Frensisu Snoudonu no Karaliskās biedrības. Muļķis, mēģināja spriedelēt, ka te esot Krētas kultūras pieminekļi, nevis tas, kas šeit ir. Kā viņš deva kājām ziņu! Es izlingoju šim pakaļ «katliņu» un lietussargu. Bet ar tevi ir citādi, lai gan nevaru teikt, ka tu man patiktu. Neesmu vēl ticis par tevi skaidrībā. Tomēr šo to tev pastāstīšu. Tavā dzimtenē nav zināmi mani darbi. Bet man ir viens nosacījums: tu nepārvērtīsi to par vientiešiem domātu aizraujošu pasaciņu. Vismaz tik ilgi ne, kamēr es būšu dzīvs. Vai tu apsoli?

— Vai jūs vēlaties, lai neizpaužu nevienam jūsu stāstu?

— Es gribu to, ko pateicu,— di Rivera saskaitās.— Lai zudušas tautas vēsture netiktu iztaisīta par anekdoti. Vai tu saprati? Tas, ko tu izdzirdēsi, patiešām ir noticis. Ja es ticētu dievam, varētu apzvērēt pie viņa. Bet es jau septiņdesmit gadus esmu neticīgs. Turklāt esmu zvērējis tikai vienu reizi mūžā. Es neuzstāju, lai tu man ticētu, bet pieprasu, lai tu apsoli neņirgāties par to, ko dzirdēsi.

Patiesību nav iespējams vairāk nonievāt — kā pārvēršot to par fantastisku stāstu.

— Apsolu, ka neuzrakstīšu fantastisku stāstu,— es svinīgi atbildēju.

— Kamēr esmu dzīvs,— di Rivera atkārtoja.— Āmen! Tātad klausies . . . Lai gan — nē! Ej uz bibliotēku un pagaidi mani tur!

Viņš pagriezās un krekšķēdams uzkāpa alkovā. Es lēnām devos cauri pustumšajai zālei. Paspēris pāris soļu, uzmanīgi paskatījos atpakaļ. Vecais vīrs, iegrimis dziļās domās, stāvēja pie portreta, neatraudams no tā vērīgu skatienu.

Gaidīju diezgan ilgi. Beidzot atskanēja šļūcoši soļi. Vecais vīrs parādījās bibliotēkas durvīs.