Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

— Don Antonio,— es teicu, paspiezdams viņa auksto, mitro roku,— ja jūs ticat mums. . . man, ticiet, ka neviens nemēģinās tīkot pēc jūsu pirmatklājēja tiesībām … Uz mūsu šonera ir dziļūdens traļi un grunts paraugu ņemšanas ierīces. Es varu parunāt ar ekspedīcijas priekšnieku, pārliecināt viņu. Pēc nedēļas vai pusotrām mēs beigsim remontu un pacelsim enkuru. Varbūt jūs būtu ar mieru doties mums līdzi un norādīt dziļūdens staciju atrašanās vietas? Es jums apsolu . . .

Vecais vīrs rūgti pavīpsnāja.

— Jums vajadzēja izmest enkuru pie Madeiras krastiem pirms vairākiem gadiem. Braucieniem pa jūru es vairs nederu. Bet parunāsimies par to vēlāk .. . Pēc tam .. .

Pamājis ar galvu, viņš lēnām devās pa krastmalu prom

un drīz vien nozuda gājēju pūlī.

♦ ♦ ♦

Atgriezos uz šonera pirms rītausmas un dabūju rājienu no ekspedīcijas priekšnieka, kurš bija noraizējies par manu ilgo prombūtni. Pastāstīju viņam, ka biju Portaltes muzejā, kā arī par iepazīšanos ar Antonio di Riveru. Pēc tam nokāpu kajītē un atvēru vecā vīra burtnīcu. Sākumā ar pūlēm saburtoju smalko, sīko rokrakstu, bet drīz vien aizrāvos un sāku lasīt arvien ātrāk. Kad biju aizvēris pēdējo lappusi, saule jau spīdēja augstu virs apvāršņa. Vēlreiz pārlasīju burtnīcu un, paķēris dažas papīra lapas, steigšus uzmetu tulkojumu.

PORTALTES VĒSTURES MUZEJA PĀRRAUGA DONA ANTONIO SALVATORES DI RIVERAS ROKRAKSTA TULKOJUMS

. . . ieteica Zaks.[3] Mēs uzmanīgi pārnesām svešinieku ēnā, un Zaks sāka viņu mākslīgi elpināt.

— Jocīgi,— Zaks beidzot sacīja, nolaizdams lejā svešinieka nedzīvās rokas.— Cik var spriest, viņu izmetusi krastā vētra, kas plosījās augu nakti. Tomēr lieku savu

paleti pret bērnu ūdenskrāsu kastīti, ka visai daudz ūdens viņš nav sarijies.

— Turpini vien savas manipulācijas,— es devu padomu,— viņa elpa kļūst vienmērīgāka, un es skaidri dzirdu paretus sirdspukstus.

— Kāds atlēts!— Zaks jūsmoja, paceldams un nolaizdams lejā svešinieka rokas.— Paskaties, kāds viņam augums! Mums akadēmijā bija modelis, itālis, pēc kura mēs zīmējām romiešu dievus. Zvēru pie visām savām gleznām — gan tām, kas jau ir, gan arī tām, kas vēl būs,— ka šim te blakus mūsu modelis būtu izskatījies pēc vārguļa. Kā tev šķiet — cik viņam gadu? Ja nebūtu šo žilbinoši sirmo matu, es teiktu, ka viņš nav daudz vecāks par mums abiem.

— Nē, viņš, bez šaubām, ir krietni vecāks,— es iebildu, — palūkojies uz viņa seju!

— Guļoša grieķu dieva seja,— teica Zaks.— Aizmigušais Apollons. Es redzēju pērn Atēnās šo statuju.

— Klusu . . . Izskatījās, ka viņš sakustas.

— Paberzē viņam deniņus!— Zaks pavēlēja, masēdams svešinieka platās krūtis.

Es atmetu no svešinieka deniņiem garos, baltos matus un ieraudzīju vieglu zelta stīpu, kas cieši apņēma viņa galvu.

— Zak, paskaties!

— Jocīga rotaslieta. Un tāds pats raksts kā uz apmetņa. Tātad tas ir viņa apmetnis.

— Bez šaubām!

— Varbūt viņš ir aktieris un viļņi viņu izrādes laikā noskalojuši no kuģa klāja?

— Tūdaļ to uzzināsim. Viņš nāk pie samaņas . . .

Svešinieks sakustējās, viņa skropstas notrīsēja.

Savādi, šajā brīdī man sametās tumšs gar acīm — un

es skaidri ieraudzīju bezgalīgu debesu melnumu, kas bija nosēts ar neparasti spožām zvaigznēm. Starp zvaigznēm karājās spuraina, žilbinoši mirdzoša, violeti balta saule. Sapurināju galvu — un piepeši viss iegrima pienbaltā miglā. Man šķita, ka iegāžos kādā bezdibenī.

Tas viss turpinājās dažus mirkļus. Kad biju atguvies un paskatījos atpakaļ,"ieraudzīju, ka Zaks apjucis berzē sev pieri.

— Kas tev notika?— es čukstus viņam jautāju.

— Nezinu . . . Noreiba galva . . . Vai redzi, viņš nācis pie samaņas.

Svešinieka acis bija pievērstas mums abiem ar Zaķu.

— Mēs esam ārkārtīgi priecīgi, kungs, ka jūs jūtaties labāk,— Zaks steigšus sacīja, pieklājīgi pacēlis cepuri.

Svešinieks nočukstēja dažus vārdus, bet mēs tos nesapratām. Viņš mēģināja paslieties uz elkoņa.

— Guliet, guliet!— Zaks brīdinoši pacēla roku.— Tūlīt mēs iedosim jums mazliet vīna . .. Donnerwetter!] Kādā valodā lai runā ar viņu? Rādās, ka viņš neko nesaprot.— Zaks pielika pudeles kakliņu svešiniekam pie lūpām. Tas tikko manāmi pašūpoja galvu.

— Dzeriet, kungs, tas jūs spēcinās,— es teicu angļu valodā un atkārtoju šo frāzi piecās vai sešās eiropiešu valodās.

Svešinieks mani vērīgi uzklausīja, bet, kā redzams, nesaprata. Viņš atteicās dzert. Tad viņš pats kaut ko sacīja. Viņa balss bija patīkama un skanīga, ar maigu, samtainu tembru.

— Antonio, kādā valodā viņš runā?— Zaks čukstēja. — Zvēru pie ķīļrāmja, ka tādu vēl savu mūžu neesmu dzirdējis. Viņam ir eiropieša seja, bet vervelē diezin kādā valodā, nudien — īsta ķīniešu ābece. Vai tu esi dzirdējis ko tamlīdzīgu?

Atzinos, ka neesmu gan.

— Tas esot lingvists! . . .— draugs man iedzēla.

Svešinieks uzmanīgi mūs vēroja.

Tad viņš vairākas reizes pakustināja kreiso roku, un mēs sapratām, ka viņš lūdz, lai palīdzam viņam piecelties. Pieslējām viņu sēdus un atbalstījām ar muguru pret klints izcilni. Viņš pateicās, aizvērdams plakstiņus, un tad pievērsa skatienu okeānam.

— Vai nevajadzētu aizskriet pēc ārsta?— Zaks klusu jautāja.