— Tā tu skriesi līdz vakaram,— es iebildu.— Dakteri var atrast tikai Funšalā.
Svešinieks no jauna ierunājās. Uzmanīgi ieklausījos viņa valodā un pēkšņi uztvēru pazīstamus vārdus.
Atbildēju viņam sengrieķu valodā, un viņš mani saprata. Svešinieka sejā parādījās vārgs smaids.
— Esiet sveicināti, jaunie Zemes cilvēki!— viņš lēnām sacīja.— Jūtos laimīgs, ka viss nav gājis bojā ugunī, kas iznīcināja manu nabaga dzimteni.
— Kur atrodas jūsu dzimtene?
' Donnerivetter! (vācu vai.)— Velns lai parauj!
— Tagad — šīs jūras dzelmē.
— Ko viņš saka?— jautāja Zaks, pamanījis manu pārsteigumu.
— Pagaidi!— es atvairījos.— Kas tad jūs esat un no kurienes?— es turpināju, vērsdamies pie svešinieka.
— Mana tauta sauca sevi par atlantiem. Vai cilvēkiem, kas šobrīd apdzīvo Zemi, šis vārds ir pazīstams? Vai viņi ir saglabājuši atmiņas par Atlantīdu?
— Mums ir leģenda, ka šī okeāna vietā kādreiz bijusi valsts ar tādu nosaukumu. i/
— Leģenda . . .— svešinieks atkārtoja, un viņa lūpu kaktiņi rūgti notrīsēja.— Klausies uzmanīgi, ko es teikšu, jaunais Zemes cilvēk, kas neesi aizmirsis savu senču valodu. Man tev daudz kas jāpasaka, bet laika atlicis maz … Es esmu atlants un, kas zina, varbūt bezgalīgā Visuma vissenākās tautas pēdējais dēls. Mūsu dzimtā planēta ir Asāra. Tā griežas divu zilo Sauju sistēmā gaismas stara četrdesmit četrās līnijās
Tomēr mūsu bagātajā un varenajā valstī cilvēki nebija vienlīdzīgi. Nevienlīdzības pakāpju bija daudz, un viena no svarīgākajām bija zināšanu nevienlīdzība. Tā saglabā
jās visu laiku, kopš pirmie atlanti bija nolaidušies uz Zemes. Vēlāk pilnīgi visas zināšanas bija vienīgi dažu no Asāras atlidojušo atlantu tiešo pēcteču rokās. Viņi zināja visu par pagājību un nākamībā sagaidāmo, viņu rokās bija enerģijas avoti. Sos atlantus dēvēja par dieviem, tas ir, par visuspēcīgajiem, bet viņu tuvākos palīgus — par priesteriem. Gadu simteņiem aizsteidzoties, atlantu dievu un priesteru zināšanas kļuva pilnīgi nepieejamas un nesaprotamas ne vien citām Zemes tautām, bet arī Atlantīdas tautai. Prasme šīs zināšanas likt lietā tika novērtēta kā pārdabiska spēja veikt brīnumus . . .
Es nācu pasaulē šajā vēlīnajā laikmetā priestera dzimtā un tiku iesaistīts visu zinību pilnīgā apgūšanā. Jāatzīstas, ka atlanti bija zaudējuši sakarus ar dzimto planētu Asāru. Uz Zemi atlidoja tikai daži Dižās zvaigžņu ekspedīcijas kuģi. Tie nespēja atgriezties. Enerģijas krājumi bija izsīkuši. Bet uz Zemes neatradās vielas, no kuras būtu iespējams iegūt zvaigžņu lidojumiem nepieciešamo enerģiju. Neizdevās arī nodibināt sakarus, izmantojot staru enerģiju. Asāra bija pārāk tālu no Zemes. Tomēr no paaudzes uz paaudzi dievu un priesteru dzimtās tika nodotas teiksmas par tālo, nezināmo tēvzemi. Naktīs daudzu kalnu observatoriju ierīces bija vērstas debesīs uz to Jaunavas zvaigznāja pusi, kur tikko pamanāmi dzirkstīja zila zvaigzne — Asāras dubultsaule. Kā vislielākie dārgumi pazemes slēptuvēs tika glabāti milzīgie zvaigžņu kuģi, ar kuriem atlanti bija sasnieguši Zemi. So kuģu liesmojošās sirdis jau trīs gadu tūkstošus bija bez dzīvības . . . Tomēr enerģijas avotu meklēšana nerimās. Un beigu beigās zem lielā dienvidu kontinenta ledājiem tika atrastas vielas, kas spēja dot vajadzīgo enerģiju. Tika nolemts sūtīt ekspedīciju uz Asāru. No trim zvaigžņu kuģiem, kas bija saglabāti pazemes patvertnēs, tikai viens bija derīgs starpzvaigžņu pārlidojumam. Jaunus mēs nespējām uzbūvēt. Ierobežodami cilvēku skaitu, kas tika iesaistīti pilnīgu zināšanu apguvē, mēs ne vien nebijām virzījušies uz priekšu, bet pamazām zaudējām arī to, ko kādreiz zinājām. Tā bija liktenīga kļūda . . . Taču tie, kas to saprata, nespēja neko mainīt.
Starp nedaudzajiem, kurus izvēlējās ekspedīcijai uz Asāru, biju arī es. Mēs zinājām, ka uz mūžu šķiramies no saviem tuviniekiem. Mūsu zvaigžņu kuģim bija jāattīsta tāds ātrums, kas daudzkārt pārsniegtu gaismas stara ātrumu. Laikam bija jārit lēnāk nekā uz Zemes. Mēs to