Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

— Senjor, tas nu diemžēl nepavisam nav iespējams. Tie pagrabi pieder klosterim, kas atrodas tur, aiz muzeja. Tiklīdz klostera priekšnieks uzzināja par dona Antonio nāvi, tūlīt lika atdot pagraba un bibliotēkas atslēgas. Mūki pat jau aizmūrējuši durvis uz halli. Es teicu donam Rikardo, tiesnesim, bet viņš rokas vien noplātīja. Te jau

visi bijājas no klostera priekšnieka. Viņš nav labu ļaužu, kauc arī garīdznieks.

— Bet kā tad ar pazemes zāles kolekciju un bibliotēku?

— Nu jau vairs neatdos. Klostera priekšnieks teica, ka tā kolekcija esot ķecerīga. Viņš apgalvoja, ka dons Antonio daudzus gadus neesot maksājis par pagrabu renti. Viņš pievākšot bibliotēku un kolekciju, tā sacīt jāsaka, par nomas maksu.

— Kaut kas traks!— iesaucās ekspedīcijas priekšnieks. — Ko tu ieteiktu?

— Tas taču ir skandāls!— es biju pārskaities.— Kolekcijai ir vispasaules nozīme! Kā gan tas mūks iedrošinās . . .

— Lēnām pār tiltu . . .— ekspedīcijas priekšnieks mani pārtrauca.— Seit ir Portugāle. Vai tu gribi, lai mūs apsūdz par iejaukšanos suverēnas valsts iekšējās lietās?

— Bet tā taču ir unikāla kolekcija! Ja to iznīcinās . . .

— Par to nu vari būt drošs, ka neiznīcinās. Baznīcas kalpi lieliski zina tās vērtību. Tāpēc jau viņi tā steidzās. Viņi noslēps kolekciju tālāk no acīm, kā jau paslēpuši daudz ko, kas liecinājis pret viņiem.

— Bet to nedrīkst pieļaut! Jāziņo UNESCO, Apvienoto Nāciju Organizācijai . . .

— Vai pie Romas pāvesta tu negribi griezties?— ekspedīcijas priekšnieks zobgalīgi jautāja.— Kas nodarbosies ar provinces muzeja kolekcijas likteni? Kur pierādījumi, ka tā ir unikāla? Veča stāsts? Viņa manuskripts? Ar to vien ir par maz. Neaizmirsti, ka viņš ticis uzskatīts par jukušu, kad vēl bija dzīvs. Ja Atlantīda patiešām ir pastāvējusi, to agri vai vēlu atradīs. Bez šaubām, tas, kas tagad atgadījies, aizkavēs meklējumus.

Vecais durvju sargs uzmanīgi klausījās mūsu sarunā, kā redzams, cenzdamies saprast, par ko mēs strīdamies. Kad apklusām, viņš nedroši pajautāja:

— Vai senjori ir no tālienes? Es pirmo reizi dzirdu tādu valodu.

— Mēs esam no Padomju Savienības.

— Ahā!— večuks iesaucās.— Ahā!— viņš atkārtoja, sirmo galvu klanīdams.— Ja senjori vēlētos apskatīt galvenās zāles, es senjoriem tās atslēgtu . . .

Mēs pateicāmies, tomēr atsacījāmies.

Pirms promiešanas es sniedzu vecajam vīram dažas monētas. Viņš negribēja ņemt.

— Lūdzu,— es teicu,— nopērciet ziedus un uzlieciet uz dona Antonio kapa.

— Paldies,— vecais virs pateicās, un viņa acis atkal pieplūda ar asarām,— paldies, senjori!

Un viņš drebošiem pirkstiem uzmanīgi paspieda manu roku.

— Kā nu tagad būs ar dziļūdens stacijām?— jautāju priekšniekam, kad bijām piebraukuši pie Funšalas.

— Tomēr pamēģināsim,— viņš bez īpaša entuziasma norūca.

Ierīkojām apmēram desmit dziļūdens stacijas tādās vietās, kuras nebija paredzētas pētījumu programmā. Bet izcēlām tikai porainas bazalta lavas gabalus.

Maskavā atklājās, ka lava patiešām ir vairākus gadu tūkstošus veca.

Gribēju atskaitē pieminēt atgadījumu ar apbrīnojamo muzeju Portaltē un pievienot dona Antonio di Rive- ras manuskripta satura atstāstījumu, taču ekspedīcijas priekšnieks pārskaitās — un es dabūju no viņa dzirdēt krietni daudz nepatīkama.

— Vai tu neapjēdz,— viņš teica,— ka atskaite tiks publicēta institūta izdevumos . ..

Ieraudzījis manu sarūgtināto seju, viņš kļuva mazliet pieļāvīgāks:

— Ja tu nevari nociesties, uzraksti par to zinātniski fantastisku stāstu. Dona Antonio nāve ir atbrīvojusi tevi no viņam dotā solījuma.

Tā arī izdarīju.

KAS NOSPIEDĪS BREMZI?

— Un ko nu?

— Nort, vai tu uzskati, ka eksperiments jāturpina?

— Jā . . .

— Pēc Mika un Fredas bojāejas mums vairs nav izmantojama superaugsto enerģiju laboratorija. Tu to ļoti labi zini.

— Bet darbu taču nedrīkst pārtraukt! Viņi tur, aiz okeāna, joprojām izdara pētījumus. Mēs vienā mirklī būsim no viņiem atpalikuši. Kas šefam lēcies? Vai viņš tik tiešām neapjēdz?

— Viņš droši vien saprot gan, bet, lai turpinātu, vispirms jānoskaidro, kāpēc viss izputēja.

— Eksperimenta metodika . . . Miks rīkojās kā akls kucēns. Es viņam jau teicu. Un tev, Mark, arī.

— Nort, tā ir tikai vispārīga runāšana. Bet konkrēti — kur ir kļūda?

— Neizturēja aizsarglauks. Aizsarglauks!

— Kāpēc?

— Miks ieguvis kādu jaunu enerģijas veidu. Pieaugošu izlādi. Mēs nekad ar tādu neesam saskārušies.

— Nort, tā ir viena no hipotēzēm, nekas cits.

— Jā, hipotēze, taču diezgan ticama. Paskaties, Mark!

Norts un Marks piegāja pie tāfeles, kas aizņēma visu

laboratorijas sienu. Norts ar krītu sāka ātri rakstīt formulas: burtu simbolus, saknes, atvasinājumus, pakāpes, integrāļus, nevienādības, bezgalības zīmes un atkal burtu simbolus. Tāfele tika pierakstīta no augšas līdz apakšai. Norts pasvītroja pēdējo formulu, nodzēsa visu

uzrakstīto, bet formulu parrakstīja tāfeles kreisaja augšējā stūrī un ierāmēja.

Marks, apsēdies uz galda malas, neatrāva skatienu no tāfeles.

— Nu?— Norts jautāja un vēlreiz pasvītroja formulu.

Marks, neko neatbildējis, saspringti domāja.