Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

— Vispār nekā jauna tur nav,— Norts teica, noslaucīdams no pieres sviedrus,— es tikai turpināju Mika izvedumu.

— Laikam gan, bet ja tas ir pareizi. . .— Marks pievērsa skatienu atvērtajam logam, kur virs priežu galotnēm zilajās debesīs, lēnām sabiezēdami, peldēja mākoņi.— Ja tā ir, tad . . .

— Tieši tā. Tad . ..— Norts no jauna sāka rakstīt uz tāfeles.— Tad vienā gadījumā mēs iegūstam pilnīgu nenoteiktību — es pagaidām neņemos to analizēt —, bet otrā — redz, ko.— Viņš pasvītroja izvesto nevienlīdzību un pētoši paskatījās uz Marku.

— Salīdzini šo,— viņš uzsita ar krītu pa tāfeli,— ar pirmo formulu, kas ir augšā, un pamēģini kaut ko tādu iztēloties.

— Iztēloties es laikam vēl varētu,— Marks piemiedza acis, kā sargādamies no spilgtas gaismas uzliesmojuma. — Iznāk kaut kas pilnīgi fantastisks. Bet izteikt vārdos . . . nē, to es nespēju.

— Un vai vajag? Pietiek, ka tu spēj to iztēloties. Vai tad jāatstāsta melodija? Un vispār — kāda tam būtu jēga? To var pierakstīt ar notīm un nodziedāt. Rau, te mana «melodija» ir uzrakstīta ar «notīm». Pavisam jauna «melodija»— vai tā nav?— Viņš vēlreiz notrausa ar delnas virspusi no pieres sviedrus un apsēdās Markam blakus uz galda.

— Jā,— Marks čukstēja, neatvērdams acis,— jauna, barga melodija, kas draud ar nāvi. Melodija, kas visu iznīcina. Tā uz visiem laikiem aiznesa Miku un Fredu . . .

Plati atvēris acis, viņš lūkojās uz mākoņiem, kas slīdēja aiz loga, tad piegāja pie tāfeles un vēlreiz pārlasīja formulas.

— Nort, tas jāpasaka šefam.

♦ ♦ ♦

— Interesanti… — Atbalstījis plaukstā smailo, pavirši noskūto zodu, šefs pārlaida skatienu no Norta uz Marku un no jauna uz Nortu.— Zēni, tas ir interesanti . . . Un ko tu, Nort, ieteiktu?

— Jāpamēģina . . .

— Kur tad? Mika laboratorija vairs nav izmantojama. Un mums nejauj to atjaunot. Tie tipi no kara resora grib paši visu izokšķerēt.

— Bet ja viņiem paskaidrotu?

Šefa sejā parādījās smaids, bet acis aiz biezajiem brijju stikliem kjuva bargas.

— Pagaidām nav vērts.

— Jūs tomēr man neticat!

— Nort, tā nav. Ja tev ir taisnība, tas būtu pārāk nopietni. Viņiem var iepatikties tava ideja, un tad pētījumi iegūs . . . pārlieku utilitāru raksturu. Vai tu saproti? Mērķtiecīgi izmantojot, šo enerģiju var pārvērst drausmīgā ierocī, kam nav līdzīga. Pagaidām vēl nav.

— Manuprāt, tas pat nav ierocis,— Marks iebilda. — Tas ir vēl briesmīgāks par ieroci. Ja process vairs nebūs kontrolējams, pavisam vienkārši var iznīcināt visu planētu.

— Tu, bez šaubām, pārspīlē. Bet, lai būtu kā būdams, tas ir spēcīgāks par kodoltermisko bumbu.

— Vai tad mums jāapmierinās ar teorētisku iztirzāšanu? Lai viss paliek izklāstīts uz papīra?— Norta balsī skanēja rūgtums.— Bet varbūt gluži vienkārši noslēpt? Taču — no kā?

— Ja kāds pēdējo gadu desmitu atklājums būtu noslēpjams no cilvēces! Ļaudis mierīgāk gulētu un droši vien būtu daudz laimīgāki. Diemžēl tas nav iespējams.— Šefs noņēma brilles, uzpūta stikliem un sāka tos tīrīt ar virsvalka stūri.— Nav iespējams,— viņš atkārtoja, tuvredzīgajām acīm skatīdamies uz Nortu.— Pateicis «A», Ikss steidzas teikt arī «B» un «C», jo baidās, kaut tikai Igreks neaizsteigtos viņam priekšā. Mūsu gadsimtā cildena prātu sacensība ir pārvērtusies par nebeidzamu, briesmīgu maratonu. Jebkura skrējēja ikviens izrāviens liek pārējiem pielikt soli. Trase kjūst aizvien grūtāka, katrā pusē — bezdibenis. Daudzi krīt aiz pārguruma, vēl vairāk tiek nogrūsti no kraujas, citi kā bez prāta paši

metas uz klintīm. Taču skrējiens kļūst arvien ātrāks, bet skrējēju skaits pieaug. So procesu nav iespējams apturēt, un nu jau neviens nespēj pateikt, kur ir finišs un kāds tas būs.

— Bet ja nu eksperimentu sarīkotu kosmosā?— ieteica Marks.— Vienā no mūsu pavadoņobservatorijām? Tur nebūtu pārāk liels risks, un mēs varēsim pārliecināties, cik patiesa ir Norta teorētiskā koncepcija.

— Bez šaubām, bez šaubām!— šefs nopūties teica un uzlika brilles.— Izdomāsim kaut ko. Tikai nevajag steigties! Redz, Miks pasteidzās — un viņa vairs nav.

♦ ♦ ♦

— Mamuts, vecais murkšķis, intrigants labdara maskā . . .— Norts aizelsās, bērdams sašutuma pilnos vārdus.— Tēlo cīnītāju par vispārēju mieru. Ja būtu runa par viņa atklājumu, tad spriestu pavisam citādi.

— Tu esi netaisns pret viņu! — Marks gribēja paņemt draugu zem rokas, bet tas izrāva elkoni un sāka iet ātrāk.

Ari Marks pielika soli. Tagad abi gandrīz vai skrēja pa taciņu, kas bija nokaisīta ar rupju granti un veda no administratīvā korpusa uz laboratoriju. Balto virsvalku stūri vējā plandījās.

— Tu saki, ka esmu netaisns?— Norts pagriezās, un Marks ieraudzīja viņa seju, tā bija sakritusies un noraizējusies, skatiens bija ļauns.— Kāpēc tad viņš tā reaģēja? Es gaidīju jautājumus, diskusiju, bet viņš sāka lasīt sprediķi. Kam tas vajadzīgs? Vai tad mēs esam dumjāki par viņu? Vai mēs nesaprotam, par ko mums maksā tādu naudu?

— Viņš nekļūdās tajā ziņā, ka eksperimentālā pārbaude patlaban šeit, institūtā, ir ārkārtīgi sarežģīta un nelaikā, nerunājot nemaz par to, ka tā ir ļoti bīstama. Mēs pat nespēsim radīt drošu aizsarglauku.