Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

— Un vēl. . . Šonakt . . . nosēžoties .. . zvaigžņu kuģis cieta avāriju . .. Tagad tas ir .. . okeāna dzelmē … Es to atstāju, kad tas sāka grimt. . . Viļņi izmeta mani šajā krastā .. . Esmu priecīgs … ka satiku jūs .. . Atdodiet manas miesas okeānam . . . Lai atdusas turpat. . . kur visi . . .

Pašus pēdējos vārdus es jau vairs nesapratu.

Nometos viņam līdzās uz ceļiem, gribēju lūgt par viņu dievu, bet sapratu, ka tas vairs nav vajadzīgs. Jutu, ka mani vaigi ir mitri no asarām, taču es par tām nekaunē- jos.

Mirstošais sakustējās. Viņa balss no jauna atguva spēku:

— Jaunās Zemes cilvēki, kur jūs esat? Es jūs neredzu .. . Sniedziet man savas rokas … Tā . . . Es aizeju . . . Ardievu . . .

Tajā brīdī notika kaut kas neaptverams: manu ķermeni it kā caururba elektriskās dzirksteles, apbrīnojamu tēlu un ainavu virkne ieņirbējās acu priekšā kā trakā, nevaldāmā virpulī grieztā kaleidoskopā. Milzīgas, saules pilnas pilsētas, mājas, pilis, no balta marmora smalki darinātu kolonnu, arku un ornamentu mežģīnēs, nošķeltām piramīdām līdzīgi, augsti torņi . . . Zili viļņi šļakstās pret baltiem marmora pakāpieniem un šūpo neredzētu, vieglu kuģu slaidos korpusus. Staltu, muskuļotu vīriešu un brīnum daiļu, zeltmatainu, greznos purpura tērpos ģērbušos sieviešu pulki kāpa lejā pa platām kāpnēm ar baltām kolonnām. Drūmā pazemē pie savādām mašīnām lēni

kustas bargi sirmgalvji ar vērīgām, valdonīgām acīm. Debesu zilgmē nomērķēts garš cilindrs ar smailu galu. Cilvēku jūra — galva pie galvas. Visu skatieni vērsti kādā vienā punktā. Žilbinošs uguns uzliesmojums — un nesasniedzamā dziļumā, zilu jūru ieskauta, peld milzu kartei līdzīga valsts. Tajā ir tumši pilsētu lāsumi un ceļu tikli, lauku zaļums un augstu kalnu sniegotās virsotnes. Bet tad jau visu nomaina melna, zvaigžņota debess, trīsuļo neskaitāmu aparātu mirdzošās bultiņas . . . Divas rindas durvju garā, gaišā gaitenī. Maza telpa ar melnu loga taisnstūri. Aiz tā ir nakts un neticami spožas zvaigznes. Pavisam tuvu noliecas jaunas sievietes seja. Paveras maigas lūpas un kaut ko čukst. Cik burvīga ir šī parādība . . . Un atkal cita pēc citas aiztraucas ainavas, mainīdamās galvu reibinošā virpulī. Tumšsarkana blāzma apspīd kroplīgas drupas. Visapkārt nebeidzams tuksnesis. Smilšu vērpetes aizputina nokaltušu, mirušu mežu. Planētas virsmu izķēmo milzīgi krāteri, to apspīd zilgana divu neuzlēkušu sauļu gaisma. Skumju mākti augumi tumšos apmetņos cits pēc cita nozūd zvaigžņu kuģa cilindriskajā korpusā. Aizveras smagas bīdāmās durvis, un no jauna — melnas debesis un zvaigznes. Tās sāk kustēties, kustas arvien ātrāk un ātrāk, pārvērzdamās par zilas liesmas zibsnījošiem stariem, acīs griežas to neciešamais spožums, bet tās deg aizvien gaišāk, aizvien spilgtāk. Sajā gaismas jūrā parādās kāda seja. Tā tuvojas … Es viņu pazīstu … Tā ir viņa . . .

Un pēkšņi viss uzreiz nozūd. Es atveru acis. Virs šaurās krastmalas slejas klintis. Laiski skalojas zaļgani viļņi. Šķiet, ka svešinieks ir iemidzis. Uzmanīgi atlaižu viņa roku. Tā ir auksta kā marmors. Tā ir miroņa roka.

Skatos uz Zaķu. Viņš sēž un nepakustas. Viņa acis ir plati atvērtas. Pieskaros viņam pie pleca. Zaks pagriežas.

— Vai tu redzēji?— es jautāju.

Viņš klusēdams pamāj.

— Bet vai tu ko saprati?

— Bez šaubām! Tā bija viņa dzīve . . .

♦ ♦ ♦

Te aprāvās dona Antonio Salvatores di Riveras rokraksts. Viņam pēdējam bija izdevies satikt Atlantīdas pēdējo cilvēku un pavadīt to pēdējā ceļā.

Pēc pāris dienām abi ar ekspedīcijas priekšnieku steidzīgi soļojām pa Portaltes ēnaino krastmalu. Mūsu šoneris jau bija sagatavots aizbraukšanai.

Muzeja smagās durvis bija slēgtas. Pieklauvēju, bet neviens neatsaucās. Sākām tās dārdināt, cik vien jaudas. Uz klauvēšanu kaut kur no parka dziļuma izlīda sirms, sakucis večuks ar adītu mici galvā, novalkātu virsjaku mugurā un nodilušām ādas biksēm kājās. Viņa dzeltenā, grumbu tīkla izvagotā seja izskatījās pēc sacepta ābola.

— Slēgts,— viņš nošļupstēja ar savu bezzobaino muti un pagriezās, lai ietu prom.

— Mums nepieciešams satikt donu Antonio. Kur viņš ir?

Večuks pēkšņi iešņukstējās:

— Viņa nav. Nomira. Vakar apglabājām . . .

Asaras sāka tecēt pa viņa grumbainajiem vaigiem, un

viņš slaucīja tās ar velveta virsjakas piedurkni.

— Kā tas var būt!— es apjucis iesaucos.

— Bija ēdis vakariņas ar kādu tūristu. Pārnāca vēlu. Naktī sametās nelabi, un otrā dienā nomira. Viņš tak bija vecs. Vecs. . . Dievs kungs, pieņem viņa nemierpilno dvēseli . . .

Mēs saskatījāmies.

— Ko nu lai darām?— priekšnieks jautāja.— Izrādās, ka mēs esam nokavējušies . .. Nabadziņš .. .

— Vai jūs šeit esat durvju sargs?— es pavaicāju večukam.

— Jā, senjor.

— Vai jūs neatļautu mums apskatīt muzeju?

Večuks papurināja galvu.

— Dons Rikardo, tiesnesis, nevēlēja tur kādu laist iekšā. Muzejs kopš pērnā gada ir slēgts. Dons Antonio pats to atvēra — bez atļaujas. Viņš ne no viena nebaidījās. Bet es neuzdrīkstos.

— Mēs ieiesim uz mazu brītiņu . . . Mēs gribētu tikai apskatīt pazemes zāli.

Večuks atmeta ar roku.