Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

Nākamajā rītā Marka laboratorijā pēkšņi ieradās pats šefs.

— Kur ir Norts?— tāds bija viņa pirmais jautājums.

— Nezinu, šodien vēl neesmu viņu redzējis.

— Kā tad vakar ar viņu bija? .. .

— Mazliet psihoja.

— Neparasts talants, bet . . .— Vecais nepabeidza un sāka aplūkot Marka izstrādātos grafikus.— Neiznāk?

Marks noraidoši pašūpoja galvu.

— Jāiznāk,— Vecais stingri teica.— Pamēģini mainīt saskaita sistēmu.

— Esmu jau mainījis.

— Pamēģini vēlreiz!

Vecais apsēdās uz augsta ķeblīša Markam blakus.

— Kaut nu viņš neizstrādātu muļķības . . .

— Vai jūs runājat par Nortu?

— Protams, ne jau par dievu to kungu!— Vecais sadusmojās.

— Velns viņu zina!— Marks spēji atbīdīja papīrus.

— Vai to nejēgu Krobsu arī tu šodien neesi redzējis?

— Nē.

— Jocīgi, kur viņi visi palikuši?

— Vai jūs domājat — Norts . . .

— Es neko nedomāju!— Vecais no jauna aizsvilās. — Nortam ir gaiša galva, bet dažbrīd viņš nezin ko izperina savās smadzenēs. Tu vakar pieminēji eksperi

mentu kosmosā. Es parēķināju. Pagaidām tas nav iespējams. Nepieciešams pārāk liels enerģijas avots. Nespēsim pacelt orbītā.

— Bet ja koncentrētu kosmisko starojumu straumi?

— Prātīgs ierosinājums … — Vecais iegrima domās. — Vai tu Nortam to pateici?

— Nē.

— Tad nu es iešu,— sacīja Vecais.— Atsūti Nortu pie manis, kad viņš parādīsies.

— Labi, šef!

— Es nu iešu,— Vecais atkārtoja, tomēr nepakustējās. Pastāvējis pie loga, viņš atgriezās pie Marka galda. Marks piecēlās.

— Nē, sēdi vien!— Vecais no jauna uzrausās uz augstā ķeblīša.— Vai tu zini, kāpēc aizgāja bojā Miks un viņa meitene?

— Pagaidām ne.

— Bet vai tu esi par to domājis?

— Protams.

— Nu, un? . . .

— Varbūt Nortam ir taisnība. Tas ir jauns enerģijas veids. Aizsarglauks bijis bezspēcīgs.

— Norts, Norts . . . Mani interesē, ko tu pats domā.

— Man vēl nav sava viedokļa.

— Slikti! Vienmēr jābūt pašam savām domām. Kaut ari tās būtu kļūdainas. Tātad — tiešais viņu bojāejas cēlonis ir dumja nolaidība, Mark, visdumjākā nolaidība! Viņi bija aizmirsuši ieslēgt aizsarglauku. Vai nu steigušies, vai cerējuši viens uz otru, vai bijis vēl kāds cits iemesls, kuru mēs nekad vairs neuzzināsim. Skaidrs ir tas, ka aizsarglauks nav bijis ieslēgts un, uzsākdami eksperimentu, viņi paši pakļāva sevi briesmām.

— Vai to konstatējis pulkvedis Krobss un viņa cilvēki?

— Kāds tam sakars ar Krobsu? Ko viņš vispār ir spējīgs konstatēt? Viņš grib noķert diversantus — lai tas maksātu ko maksādams. Nu, tad lai ķer!

— Un jūs viņam neesat neko teicis?

— Svētā vientiesība! Bez šaubām, ne! Kādēļ lai es būtu to darījis? Mikam un Fredai mēs taču vairs nevaram palīdzēt.

— Sef, kā jums izdevās to noskaidrot?

— Nebija nekā vienkāršāka. Kondensatori bija palikuši uzlādēti. Ja būtu radīts aizsarglauks, tie tiktu izlādēti.

Marks satriekts paberzēja pieri.

— Vai tad . . . Tātad Norts ir kļūdījies?

— Gan jā, gan nē. Mika bojāejas cēloni viņš nav pareizi izskaidrojis, taču, kā redzams, galvenajā viņam ir taisnība. Viņa spriedumos, aprēķinos un secinājumos es neredzu kļūdas. Ir jābūt šim starojumam, kas mums pagaidām nav zināms.

— Kā tas var būt? Es nesaprotu.

— Tūlīt tu sapratīsi. Dažreiz tā gadās: teorijas staltā celtne izaug uz fantastisku pieņēmumu pamata. Tie vēlāk sabrūk, bet teorija paliek. Tā ir viena no zinātnieka ģenialitātes izpausmēm. Sākotnējie priekšnoteikumi viņam ir tikai detonators. Tālāk viņš visu veido uz loģiku, zināšanām, intuīciju. Un paceļas tik augstu, ka priekšnosacījumi, kas bija izraisījuši visu domu kaskādi, vairs nespēlē galīgi nekādu būtisku lomu. Norts saviem spriedumiem par pamatu ņēma enerģiju, kas izdalījās Mika eksperimentā: to enerģiju, kuru nespēja aizkavēt aizsarglauks. Taču aizsarglauka vispār nav bijis. Starojuma iedomātā pārpilnība ir bijusi paša eksperimenta enerģija. Bet, kļūdaini pieņēmis, ka šis pārmērīgais starojums patiešām bijis, Norts prata ar apbrīnojamu gaišredzību noteikt tos apstākļus, kuros tas var rasties un kuros tam jārodas. Un šajā ziņā, kā redzams, viņam ir taisnība. Vārdu sakot, ja izdosies radīt no jauna apstākļus, kādus Norts teorētiski ir paredzējis, notiks šis pagaidām mums noslēpumainais milzīgi spēcīgais starojums.

•— Bet aizsarglauka jauda? Tas nozīmē, ka tai jābūt daudz lielākai nekā Mika eksperimentā.

— Mark, tur jau ir visa būtība. Mēs nespēsim radīt tādas jaudas aizsarglauku. Tas sniedzas pāri mūsu iespējām. Nekas nemainīsies pat tad, kad mums atļaus atgriezties superaugsto enerģiju laboratorijā.

— Tātad Norta hipotēzi eksperimentāli nevar apstiprināt?

— Uz Zemes — pagaidām ne. Bet kosmosā? Kosmosā varbūt tas ir iespējams. Ja izmanto, piemēram, kosmiskos starus, kā tu ieteici.

— Zēl, ka jūs vakar to visu nepastāstījāt Nortam.

— Varbūt es kļūdos, bet gribēju, lai viņš pats tiktāl aizdomājas. Turklāt man bija vajadzīgs laiks, lai izanalizētu viņa secinājumus.

— Jocīgi gan, kāpēc viņa šodien nav.

— Jā, tas sāk uztraukt ari mani.

— Vai man jāmēģina viņu sameklēt?

— Mazliet vēl pagaidīsim. Ja viņš ieradīsies, atnāciet abi pie manis. Tikai nesaki viņam neko . . .