Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

paslēpa seju biezajā zālē starp cilpainajām, ķirzakām līdzīgajām saknēm un aizsedza galvu ar rokām. Pēkšņi griezīgā sirēnas kaukšana spēji aprāvās. Bija dzirdama tikai šņākoņa un kaut kādi sprakšķi. Spēcīgi oda pēc ozona, tad kļuva jūtama dūmu smaka. No augšas sāka birt degoši zari, un Marks steigšus atvirzījās, sapratis, ka blakus uzliesmojusi zāle.

— Zudusi kontrole pār reakciju,— Vecais murmināja, galvu nepaceldams.— Tas gadījums, kad «Drošības instrukcija» pieprasa, lai tiktu uzspridzināts viss institūts. Bet nu jau ir par vēlu . . .

Atskanēja ass stirkšķis. Tas turpinājās kādu mirkli, un šķita, ka pavisam tuvu tiek plēsti milzīgi zīda auduma gabali. Pēc tam viss apklusa, un Marks pat caur aizmiegtajiem plakstiņiem juta, ka visapkārt satumst. Viņš mazliet nogaidīja, tad uzmanīgi pacēla galvu un pavēra acis. Tumšajās debesīs spīdēja nespodra, neliela saule, kā blāvas lāpas beidza degt priežu vainagi, pelēcīgas čūski- ņas lodāja pa zāli. Aiz betona sētas caur palsu dūmu mutuļiem bija jaušams liels sārts. Marks uzmanīgi pieskārās Vecajam pie pleca.

— šef, celieties! Beigas . . .

Atbalstīdamies uz rokām, Vecais klusēdams pieslējās četrrāpus. Marks palīdzēja viņam tikt augšā, atrada gruzdošajā zālē brilles un uzstūma tās Vecajam uz deguna. Pieturēdams aiz elkoņa, aizveda viņu uz administratīvo korpusu. Celiņa abās pusēs dega krūmi, plēnēja zāle. No augšas bira silti, sudraboti pelni. Tālumā jau skanēja ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas. Tās tuvojās. Saule spīdēja arvien spožāk.

♦ ♦ +

Tikai pievakarē izdevās nodzēst ugunsgrēkus institūta teritorijā un tās apkaimē. Simtiem cilvēku tika hospitalizēti. Visu nakti aiz betona mūra turpinājās glābšanas darbi, kas tika veikti speciālos skafandros, jo izrādījās, ka radioaktivitātes līmenis ir ļoti augsts. īpašas brigādes ar putekļsūcējām mašīnām novāca radioaktīvos pelnus, kas klājās visapkārt daudzas jo daudzas jūdzes. Ļaudis no tuvākajām apdzīvotajām vietām nācās evakuēt.

No superaugsto enerģiju laboratorijas personāla nezin kādā brīnumainā veidā dzīvs un neskarts bija palicis vienīgi pulkvedis Krobss. Viņu atsvabināja no pussabru- kušas pagrabtelpas naktī, un viņš aizgūtnēm tūlīt sāka darboties. Ložņāja pa drupām, kaut ko meklēja, mēģināja komandēt glābējus, ugunsdzēsējus, sacerēja šifrētas ra- diogrammas, pieprasīja, lai tās tiktu nosūtītas ārpus kārtas.

Norts tika atrakts uz rīta pusi. Viņš vēl bija dzīvs.

Pie šefa ar šo ziņu ieradās Marks, kurš aiz noguruma tik tikko turējās kājās. Šefa kabinetā bija iekārtots glābšanas operāciju vadības štābs. Darbus vadīja pats Vecais. Viņa sejā nebija manāmas negulētās nakts un pārciesto satricinājumu pēdas. Aizsargkombinezonā, kas bija uzvilkts tieši uz vienos caurumos izdegušā uzvalka, Vecais šķita jaunāks par saviem gadiem: stalti izslējies, viņš bez steigas stingrā, pat skanīgā balsī deva rīkojumus. Tie tika izpildīti ātri un bez ierunām.

Uzklausījis Marku, viņš vienīgi pajautāja:

— Cik varēs izturēt?

— Dakteris teica, ka ilgi ne.

— Iesim!

Norts gulēja uz nestuvēm vasaras kafejnīcas paviljonā, kas bija pārvērsts par hospitāli. Nestuves bija noliktas

kaktā uz kopā sastumtiem maziem galdiņiem, pie kuriem institūta darbinieki rītos mielojās ar kafiju un pīrādziņiem. Pie Norta nestuvēm bija noliekušies divi ārsti un māsiņa — visi aizsargkombinezonos un maskās.

— Uzlieciet maskas,— sacīja viens no ārstiem, kad Vecais un Marks viņiem tuvojās,— viņš ir ļoti radioaktīvs.

Vecais paklausīgi uzlika uz sejas masku un piegāja pie nestuvēm. Ārsti atkāpās. Uz nestuvēm nekustīgi gulēja balts augums. Norts līdz pat kaklam bija apklāts ar palagu, uz kura vietumis jau izspiedās tumšsarkani plankumi. Galva bija apsaitēta. Atklāta bija tikai viena acs, lūpas un zods. Sī vienīgā acs, dzīva un mirdzoša, bija pievērsta Vecajam.

— Nort, vai tu pazīsti mani?— Vecais jautāja, noliekdamies ievainotajam pie pašas sejas.

Norts tik tikko dzirdami pačukstēja:

— Jā . . . — Viņš mēģināja pakustēties un ievaidējās.

— Jus nedrīkstat kustēties,— ārsts ātri sacīja un brīdinoši pamāja Vecajam.

— Es zinu.— Tagad Norta balss kļuva skaļāka.— Sef, pieliecieties tuvāk! Man kaut kas jāpasaka . . .

Vecais pieliecās pie paša galvgaļa.

— Aizsarglauks,— Norts čukstēja.— To pārrāva jau pašā sākumā … Es nevarēju neko darīt . . .

— Zinu,— Vecais teica,— nerunā patlaban par to.

— Nē . . . Jārunā . . . Tas ir ļoti svarīgi . . . Jums jāsaprot … šī enerģijas straume . . . Ķēdes reakcija . . . Tur atrisinājumā ir palikusi nenoteiktība . . . Tagad es zinu . . . Laiks . . . Laika lauks . . .

Ārsts vēlreiz brīdinoši pamāja, un Vecais noraidoši papurināja galvu, cenzdamies nepalaist garām ne vārda, ko čukstēja ievainotais.

— Starojums . . . tas ir no nākotnes . . . Pārrāvums, laika laukam deformējoties . . . Tur, priekšā . . . nekā nav . . . Vai jūs sapratāt? Bezgalīga liesmojoša plazma . . . Un tomēr . . . Izrādījās, ka man ir taisnība . . .

Viņa lūpas vēl kustējās, bet vārdi vairs nebija dzirdami. Pamazām sastinga ari lūpas. Mirdzošā acs kļuva blāva.

— Tas ir viss,— sacīja ārsts.