Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

Vecais, strauji pagriezies, devās prom. Marks, mazliet klibodams, viņam sekoja. Atpakaļceļā Vecais neteica ne

vārda. Pretimnācēji viņam kaut ko jautāja, bet viņš neatbildēja.

Pie kabineta durvīm viņš norāva masku reizē ar apmetņa kapuci, uz mirkli apstājās, aprauti nopūtās, un bija redzams, ka viņam jāsaņemas, lai ieietu. Pats nezinādams, kāpēc, Marks viņam sekoja. Kabinetā bija sekretārs, radiotelegrāfiste un pulkvedis Krobss. Nelikdamies par viņiem ne zinis, Vecais devās pie sava galda, noņēma brilles un sāka tās tīrīt.

— Ziņojums no ministrijas,— teica sekretārs.— Ministrs jau lidojot šurp.

Vecais klusēdams pamāja.

Ieraudzījis Marku, pulkvedis Krobss piecēlās, izslējās taisni un, piegājis viņam cieši klāt, svinīgi teica:

— Man ir ļoti žēl — esmu spiests jūs arestēt. Lūdzu, sekojiet man!

— Kas tās par muļķībām?— Markam paspruka.

— Sekojiet man!— pulkvedis atkārtoja.

— Kas noticis?— Vecais jautāja, uzlikdams brilles.

— Pulkvedis mani arestē,— Marks pavēstīja.

— Pulkvedi, kāpēc? Esiet tik laipns un paskaidrojiet!

— Pēdējās dienās doktora Marka Sedžvika izturēšanās bija ārkārtīgi aizdomīga. Viņa vairākkārtējie mēģinājumi iekļūt laboratorijā, kur vakar notika avārija, liek man . . .

— Pulkvedi, vienu mirkli!— Vecais piecēlās no galda. — Karija, savienojiet mani ar dakteri Lijelardu, tikai pēc iespējas ātrāk!

Karijas pirksti pārskrēja pār aparāta pogām.

— Dakteris Lijelards klausās,— pēc brīža viņa pavēstīja.

Vecais pieliecās pie sarunu ierīces dinamiskā skaļruņa, kas stāvēja uz galda.

— Vai dakteris Lijelards?

— Jā, tas esmu es,— skanēja atbilde.

— Steidzīgi atsūtiet sanitāro automašīnu un divus tādus spēcīgākus sanitārus!

— Kas tad jums tur vēl noticis?

— Nekas sevišķs. Saņemsiet jaunu pacientu.

— Kas viņš ir?

— Pulkvedis Krobss. Viņš atrakts pirms dažām stundām.

— Skaidrs . . . Nosūtu.

— Piedodiet … — pulkvedis iesāka.— Es lāgā nesapratu . . .

— Apklustiet!— Vecais viņam uzsauca.— To es nesaku jums, Lijelard! Jā, Lijelard, lai paņem virves vai ko citu, kas jums nepieciešams.

— Skaidrs!— skaļrunī atskanēja.

— Kas noticis?— pulkvedis no jauna iesāka.— Es nesapratu.

— Sēdieties un pagaidiet,— Vecais ieteica.— Tūlīt atnāks jums pakaļ — un jūs visu sapratīsiet.

— Vai jūs apzināties, ko darāt?!— pulkvedis iebļāvās.— Jūs atbildēsiet par tādu rīcību!

— Esmu jau uzņēmies atbildību par visu, kas tur noticis,— Vecais mierīgi teica.— Un par šo arī.

— Es būšu spiests jūs arestēt!—pulkvedis nerimās aurot.— Es šeit pārstāvu . . .

— Apklustiet!— Vecais piepeši iekliedzās, uzsizdams ar dūri pa galdu.— Esmu jūs jau arestējis. Mark, atņem viņam pistoli!

Lai cik savādi tas būtu, pulkvedis vienā mirklī norimās.

— Labi,— viņš teica, pakāpdamies atpakaļ pie brīva krēsla,— ļoti labi. Pakļaujos. Diemžēl man nav pistoles,— viņš paskaidroja Markam.— Pistole palika kaut kur tur … — Pulkvedis izdarīja ar roku nenoteiktu žestu.

— Lai nu tā būtu! — Marks novilka caur zobiem, drošības dēļ tomēr aptaustīdams pulkvedim kabatas. Tad viņš diezgan nevērīgi nogrūda pulkvedi uz atzveltņa.

— Šimbrīžam pasēdiet te!

Pulkvedis neko neatbildēja. Ieslīdzis atzveltnī, viņš sāka slaucīt ar plaukstu seju un kaklu.

Pa atvērto logu kaut kur no apakšas atskanēja sanitārās automašīnas sirēna. Zem riteņiem nočirkstēja grants, noblīkšķēja durtiņas. Marks plaši atvēra kabineta durvis.

Gaitenī jau skanēja aši soļi.

+ ♦ ♦

Vecais apciemoja Marku kara hospitālī. Novājējis un neskuvies Marks gulēja šaurā gultiņā un lūkojās logā, aiz kura vējš šūpoja sudrabegļu tumšos zarus.

Ieraudzījis Veco, Marks pieslējās sēdus.

— Kā nu ir?— Vecais jautāja, apsēzdamies blakus uz balta ķeblīša.

— Sola, ka pēc nedēļas laidīšot laukā. Tikai otrās pakāpes apstarojums.

— Mēs abi esam viegli tikuši cauri . ..

— Bet kā jums?— Marks painteresējās, mēģinādams apspiest žāvas.

— Tu jau redzi. Man ir imunitāte.

Viņi apklusa. Saruna acīm redzami neraisījās.

— Es vakar iesniedzu atlūgumu,— Vecais pavēstīja, skatīdamies pāri brillēm uz Marku.

— Tas bija lieki. Lai gan — vai nav vienalga!— Marks nožāvājās.— Ko jūs tagad domājat darīt?

— Nodarbošos ar biškopību.

— Nav slikti . . . Bet man tas neder. Man medus negaršo.

Viņi atkal apklusa.

— Institūta teritorija ir izsludināta par aizliegto zonu un uz četrdesmit gadiem iekonservēta,— teica Vecais. — Lēmums jau ir pieņemts — un sapieri sākuši būvēt apkārt nožogojumu. Ārkārtīgi liela radiācija.

Marks paraustīja plecus.

— Bet kā tad ar pētījumiem?

— Tikšot celts cits institūts ar daudz jaudīgākām iekārtām. Šķiet, ka kredīti jau apstiprināti. Tev acīmredzot būs tur jāstrādā.

— Ja pulkvedis Krobss mani nearestēs, kad būšu ticis laukā no šejienes.

Vecais pavīpsnāja:

— Krobsa karjera ir beigusies . . . Lijelards viņu tik drīz neizlaidis.

— Gan jau atradīsies citi krobsi… — Marks nožāvājās un atslīga uz spilvena.

— Vai tevi interesē, kādu «ļauno garu» Norts izlaidis no pudeles?

— Patiesību sakot, nē. Turklāt es taču dzirdēju viņa pēdējos vārdus.

— Vai tu esi nolēmis nepiedalīties?

— Nezinu. Varbūt.. . Patiesību sakot, man tas ir apnicis.