Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

Vecis pablenza uz puskailajiem puišiem un nikni kaut ko nočukstēja.

— Ak tā?— Bārda pārsteigts jautāja.— Tātad tu? — Viņš parādīja ar pirkstu uz vienu no viņiem.

Tas izbijies sāka purināt galvu.

— Tātad tu . . . — Bārda, acis nemirkšķinādams, blenza uz otru puisi.— Nu, nu, panāc šurp!

Skanīgs blīkšķis — un aprauti šņuksti. Vēl viens blīkšķis un vēl viens.

— Tagad ej un atnes viņa zābakus!

Aizsegdams ar roku asiņaino seju, puisis grīļodamies nozuda aiz smagām durvīm.

Pēc brīža viņš atgriezās. Vienu roku viņš turēja pie sasistā deguna un lūpām, bet otrā nesa veča zābakus. Klusēdams viņš nolika tos uz galda un atkāpās līdz durvīm.

— Nav nekāds brīnums, ka iekārojis,— Bārda teica,

— labi zābaki, no kažokādas, un pazoles nemaz nav nodilušas. Es ari savu mūžu neesmu tādus valkājis. Tu droši vien esi bijis bagāts,— viņš pagriezās pret veco viru,— agrāk, pirms tā . . . Nu, vai tu saproti?

Vecis klusēja, neatraudams skatienu no zābakiem, ko Bārda turēja rokā.

— Skaidrs, ka bagāts,— Bārda pavīpsnāja,— tikai ļoti bagāti var nēsāt tādus lepnus zābakus . . . Se ņem!

Viņš nometa zābakus vecajam vīram pie kājām. Tas ātri pieliecās, satvēra vienu un sāka steigšus vilkt kājā, lēkādams uz otras.

— Bet tu iegaumē,— Bārda teica puisim ar sadauzīto seju,— ka mēs neesam bandīti un neesam laupītāji. Mēs esam pētnieki. Pētnieki, tas nozīmē — zinātnieki. Mums jāatgriež atpakaļ tas, ko viņi,— Bārda pamāja uz veco,

— ir zaudējuši. Tas ir ļoti grūti, bet mums nav citas izejas. Un mums jābūt prin-ci-pi-ā-liem . , .— Pēdējo vārdu viņš noskaldīja pa zilbēm.— Tā mirstot teica Kli- biķis. Klibiķis gan šo to atcerējās. . . Agrāk ari esot bijuši zinātnieki. Agrāk, tas ir, tad, kad mēs vēl nebijām, bet viņš bija jauns.— Bārda norādīja uz veco vīru, kurš pūlējās aizsprādzēt zābaku.— Tie zinātnieki bijuši daudz gudrāki par mums, viņi pat pratuši taisīt tādus zābakus. Taču viņi nav bijuši principiāli . . . Varbūt no tā viss sācies. Tā jā . . . Bet uz ko tu meti savu aci? Vai saproti ar?

— Saprotu,— puisis šņukstēdams atbildēja un ar plaukstu izsmērēja asinis un šņaukatas pa visu seju.

— Tad ir labi!— Bārda pamāja.— Nu, pastāsti mums,— viņš turpināja, vērsdamies pie vecā vīra,— pastāsti — kā tas viss notika?

— Es neko nezinu.

— Tas nevar būt. Kaut ko jau zini gan.

— Nē.

— Vai tad vienmēr cilvēki slēpušies alās un zem drupām un nav varējuši iznākt saules gaismā?

Vecis klusēdams pētīja Savu zābaku sprādzes.

— Nu! Tu nedrīksti klusēt! Es varu piespiest, lai tu runātu! Bet tad tev klāsies daudz ļaunāk.

— Es jums zvēru, ka neko nezinu!

— Bet mēs savukārt esam zvērējuši neticēt nekādiem zvērestiem, pat paši saviem ne. Cik ilgi tu jau dzīvo tur, apakšā,— zem tām drupām?

— Cik vien sevi atceros.

— Cik gadu tad tu sevi atceries?

— Nezinu. Daudz .. .

— Desmit, divdesmit, piecdesmit?

Vecis klusēdams košļāja plānās lūpas.

— Mazāk, bet es nezinu. Es nerēķinu gados. Kāpēc lai es to darītu? Laiks ir apstājies.

— Tie esat jūs, kas apstādinājāt laiku, tu un citi, kuri valkājuši tādus pašus kažokādas zābakus. Jūs visus jau sen vajadzēja iznīdēt — kā trakus suņus. Bet jūs esat ierakušies savās alās un vervelējat, ka laiks apstājies.

— Izbeidz, Bārda!— Vienacis dobji teica.— Tam nav nekādas jēgas. Padod viņu man, un es pārbaudīšu, vai viņa sapuvušajā paurī ir saglabājušās kādas atmiņas.

— Nevajag!— vecis piepeši iekliedzās.— Es pateikšu, ko atceros. Visu pateikšu. It neko nenoslēpšu. Kāpēc lai es slēptu? Es neķo neesmu noziedzies.

— Jūs visi apgalvojat, ka neesat vainīgi,— teica Vienacis.— It kā tas būtu noticis pats no sevis.

— Apklusti!— sacīja Bārda.— Paklausīsimies, ko viņš atceras. Tikai sāc no paša sākuma!— Bārda pagriezās pret veco vīru.— Bet nedomā mūs izāzēt! Sis tas mums ir zināms. Mūsu … nu tas, kā to . . . izlūkošanas centrs jau sen darbojas.

— Es to zinu … — vecais vīrs pamāja ar galvu.

— Tu to zini?

— Jā, tur, lejā, par jums viss ir zināms. Jūs zcgat sievietes un sirmgalvjus, tirdāt viņus un nobendējat. No jums baidās, jūs ienīst. Botss jau sen ieteica jūs novākt

— Kas ir Botss?

— Mūsu prezidents.

— Oho, Vienaci, izrādās, ka tām žurkām lejā ir pat prezidents!

— Jūs paši esat trakas žurkas!— vecis iekliedzās aizsmakušā balsī.— Elles izdzimumi! Neļaujat cilvēkiem mierīgi nomirt. Pastarā diena jau tuvojas, un jūs vēl steidzināt tās atnākšanu.

— Pastarā diena, tēv, ir jūsu roku darbs. Jūsu paaudze ir atņēmusi mums sauli, atņēmusi visu, kas cilvēkiem piederējis. Jā, mēs esam aizgājuši alās un pazemē, mums nekas cits neatlika. Bet mēs gribam zināt, kas ir noticis, taču jūs to slēpjat. Sīs zināšanas palīdzēs mums atgūt zaudēto. Tad tie, kas nodzīvos tik ilgi, varēs atgriezties pasaulē, kur valda gaisma.

— Cilvēce ir cēlusies no tumsības un pirms savas bojāejas atkal ieslīgs tumsībā. Viss jau ir iepriekš nolemts, un jūs neko nespēsiet mainīt.

— Vai dzirdi, Vienaci, viņi tur, lejā, ir pat izdomājuši veselu filozofiju, lai izskaidrotu un attaisnotu savu noziegumu!

— Bārda, netērē viņa dēļ velti laiku! Padod viņu man, un es vienā mirklī visu pabeigšu.