Pēdējā atlanta atgriešanās Zinātniski fantastiski stāsti

— Tagad viņi meklē Norta papīrus,— Vecais turpināja,— viņa pierakstus, dienasgrāmatas. Bet, kā izrādās, nekas nav saglabājies. Acīmredzot viņš ir maz pierakstījis. Visu paturējis prātā. Mani jau tincināja. Skaidrs, ka tevi, Mark, arī iztaujās.

— Lai prasa!— Marks vēlreiz nožāvājās.— Es neko nezinu. Neesmu vēl izaudzis līdz tādu problēmu izpratnei. Bet pašam savu uzskatu, kā jūs zināt, man nekad nav bijis.

— Norta nāve viņiem pašreiz ir neatsverams zaudējums.

— Gan piedzims jauni norti!

— Tas tik bieži negadās. Ap to laiku varbūt cilvēki būs kļuvuši gudrāki.

— Sef, vai tas nav vienalga? Atcerieties viņa pēdējos vārdus: «Tur, priekšā, nekā nav . . . Bezgalīga liesmojoša plazma . . .»

— Kāpēc tas tevi tā pārsteidzis? Tas ir kosmisko ķermeņu attīstības cikla dabisks noslēgums. Priekšā ir uguns okeāns, un tas ir tikpat likumsakarīgi kā nāve. Galvenais, Mark, lai tas nenotiktu ātrāk cilvēka vainas dēļ, mūsu vainas dēļ. Mēs taču nezinām, kādu nākotni Norts ar savu eksperimentu «aizķēris». Varbūt līdz tai ir simtiem miljonu gadu . . .

— Jūs pieminējāt jaunu institūtu ar daudz lielākas jaudas iekārtām. Tātad pēc desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem viņi nenovēršami nonāks pie tā paša . . . Tad gan varēs piepildīties viņa pareģojums.

— Es nenoliedzu, ka situācija ir nopietna, tomēr neesmu arī noskaņots saskatīt Nortā absolūtu pravieti. Nākamība — tā ir liela nenoteiktība. Norts mums atklāja vienu no daudzajiem variantiem. Mēs tagad esam kļuvuši mazliet gudrāki. Bez šaubām, nav iespējams apturēt zinātnisko meklējumu maratonu, un tas droši vien ir bezjēdzīgi. Taču turpināt to, neaizmirstot nospiest «bremzi»,— pie tādas apziņas nepieciešamības cilvēce agrāk vai vēlāk nonāks. Tai jānonāk. Un ja nu laiku pa laikam mazliet nospiestu «bremzi», it īpaši pagriezienos . . .

Raudzīdamies logā, Marks pasmaidīja.

— Es gribētu redzēt, kurš to darīs . . .

Arī Vecais pasmaidīja un sāka skatīties laukā. Aiz loga vējš šūpoja egļu galotnes un dzenāja pie zilajām debesīm žilbinoši baltus mākoņus.

MŪRIS

Karš bija visu izpostījis — nekur nevienas dzīvas dvēseles, skolas un templi sagrauti.

XIV gadsimta hronika

— Bārda, mēs noķērām vēl vienu.

— Cik viņam gadu?

— Pēc viņa izskata spriežot, pāri par sešdesmit. Bet varbūt mazāk. Rādās, ka ir daudz vecāks par mums abiem.

— No kurienes viņš ir?

— Viens no tiem, kas dzīvo ielejā zem drupām. Es viņu jau sen esmu ievērojis. Ja laiks bija nomācies, viņš biežāk nekā citi līda laukā. Bet šodien, tiklīdz sāka līt, uzrāpās kalnā. Es no augšējās laboratorijas vēroju viņu tālskatī. Kad šis pienāca pie vienas no mūsu alām, signalizēju puišiem. Viņi tam uzmeta tīklu. .Sis pat nemēģināja atbrīvoties. Gulēja un kauca. Kad satumsa, puiši atvilka viņu šurp.

— Tas viss ir bezcerīgi, Vienaci. No tiem, kuri dzīvo drupās, mēs vēl nekad neesam neko uzzinājuši. Viņi nomirst, iekams sāk atcerēties.

— Bet, Bārda, varbūt tā ir spītība? Gluži vienkārši — viņi negrib stāstīt, kā ir bijis.

— Nē, viņi ir kretīni . . . Viņiem nepastāv pagātne. Ir tikai viens līdzeklis — elektriskais lādiņš. Klibiķis ticēja, ka labs lādiņš spēj atsaukt atmiņā, kas noticis pagātnē. Bet tie, no drupām, neiztur.

— Vai tad laist viņu vaļā?

— Laikam būs jālaiž . . . Tomēr nē. Ved šurp! Paskatīsimies, kāds viņš ir.

♦ ♦ ♦

Divi plecīgi puiši — ar tikko manāmiem rūsganiem sariem uz vaigiem, puskaili, īsām ādas biksēm un koka tupelēm kājās — ieveda vecu vīru. Viņš bija izģindis, ar pliku pakausi, iekritušiem, vaska dzelteniem vaigiem, melnām, dziļām grumbu rievām ap plānām, cieši sakniebtām lūpām. Lielās, atkarenās ausis šķita caurspīdīgas. Acis asaroja un pusakli miedzās zem apsārtušajiem plakstiņiem, kuriem nebija skropstu. Vecais vīrs salīgi tīstījās īsā, noskrandušā lietusmētelī. Laiku pa laikam izžuvušo, nomērējušo augumu sagrāba krampjainas trīsas. Zem apmetņa bija redzams apdriskāts vilnas svīteris, netīro, ielāpaino bikšu gali bija iebāzti caurās zeķēs. Zābaku viņam nebija, un uz pazemes aukstās akmens grīdas viņš mīņājās no vienas kājas uz otru.

Bārda pirmais pārtrauca klusumu.

— Kas tu tāds esi?

Vecais vīrs caur pieri pameta tramīgu skatienu un vēl ciešāk saknieba lūpas.

Bārda piecēlās no galda un piegāja vecim cieši klāt. Tas sabozās un pakāpās atpakaļ.

— Nebaidies,— Bārda lēnām sacīja,— un nedrebi! Es tev nedarīšu neko ļaunu.

— Es no tevis, laupītāj, nemaz nebaidos,— aiztrūkstošā balsī nomurmināja vecis.— Es zinu, kas tu esi, bet tik un tā nebaidos.

Viņš apklusa un, atkāpies pie pašas sienas, aizsedza acis.

— Tu mani pazīsti?— Bārda vaicāja.— Kur mēs būtu tikušies?

Vecis neatbildēja.

— Tēv, nemuļķojies nu! Apsēdies tuvāk pie gaismas. Parunāsimies! Gribu tev šo to pajautāt . ..

Vecis, acis aizvēris, klusēja. Viss viņa ķermenis raustījās nepārtrauktās trīsās.

— Vai tu neredzi, viņš jau tūlīt sabirzis,— ieminējās Vienacis.

Puiši, kas veci bija atveduši, iespurcās.

— Kas nu būs!— Bārda ne visai skaļi uzsauca.

Zem noslīgušās betona velves iestājās klusums.

— Kāpēc tu esi bez zābakiem?— Bārda no jauna vērsās pie vecā.— Vai tad pie jums ielejā tagad tā staigā?